pirmdiena, 2017. gada 30. janvāris

Gavēņa 3ā diena / Lūgt par darbu

Šodien nodarbojos ar darba lietām, domām, pārdomām, lūdzu un pateicos. Kā zināms, esmu darba meklējumos, cenšos saprast, kas ir tās lietas, kuras ir manas, ar kurām es būtu apmierināta nodarboties katru dienu. Mans uzstādījums ir saņemt tādu iekšēju pārliecību, vai tā ir kompānija, vai kāda atbilde vai ieteikums, iekšēja balss, kas apstiprina, un tad es  zinu, ka varētu darīt pilnīgi jebko. Šobrīd esmu meklējumos administrācijas jomā, vislabāk, ja uzņēmuma specifika būtu saistīta ar man tuvām tēmām, dizainu, arhitektūru, mākslu vai tūrismu. Tā kā, kas zina- šis ir publisks uzsaukums- varbūt Tev ir zināma kāda jauka vieta, kur varu likt lietā savas organizatora, pārmaiņu prasmes, tad vari man rakstīt vai zvanīt un kas zina, varbūt darba meklējumi vairs neliksies stereotipiski sarežģīts process. Komunikācija ir ļoti svarīga tāpēc tiešām vēlos darbu starp cilvēkiem. Kopumā varu teikt, ka esmu māksliniece, bet kārtība man ir ļoti svarīga, sakārtota, skaista, dizainiska un tīra vide būs tas, kas ir svarīgi. Katrā ziņā, ja kaut kur nav īsti kārtībā, tad varu palīdzēt to visu pārveidot, jo mans iekšējais uzstādījums vēlas organiski izpausties iekštelpu un ārtelpu skaistā un harmoniskā atmosfēras radīšanā.
P.S. darba meklēšanas vieta- sapņu un vēja pilsēta Liepāja !


svētdiena, 2017. gada 29. janvāris

Gavēņa 2ā diena / Lūgt par Dieva prātu manā dzīvē

Šodien jūtams nogurums un nevēlēšanās fiziski aktīvi kustēties, tāpēc daudz pavadu guļot, jo šodien ir brīvdiena un tāpat iegādājos burkānu sulu un mazliet to iejaucu ūdens glāzē, ko lietoju. Nezinu, kā citi dara, bet pirms katras glāzes, par to pateicos Dievam, jo organisms ir izteikti jūtīgs uz jebkuru uztura devu, tāpat enerģija, kas tiek uzņemta ar pateicību, vienmēr radīs pozitīvu rezultātu, bet negatīva atnesīs negatīvas sekas. Dievs mūs radījis un nolicis katru savā vietā, lai mēs to koptu un sargātu. Viena no balvām ir mūsu dzīve Ēdenē, kas ir mūsu dzīve, tā ir dārgākā dāvana- būt tiem, kas var izvēlēties dzīvību nevis nāvi un būt tiem, kas paredzēti pēc Dieva lielā nodoma. Gavēnis un uzticība Viņam ir viena no lietām, par ko mums katram ir jārūpējas. Jāsargā mūsu sirds dārzs, tas, ko mums neviens nevar atņemt, tas, kas ir svarīgs. Ne vienmēr tā ir manta vai fiziskas vērtības, bet tas, ko mēs varēsim paturēt. Šad tad jaunajiem ļaudīm vajadzētu aizdomāties par tiem jautājumiem, par kuriem domā sirmmāmiņas, lai pareizi spētu ieraudzīt dzīves kompasu un nebūtu tie, kas pēdējā savas dzīves mirklī teiktu- es patiešām laiku izšķiedu visām tām lietām, kuras vispār nebija svarīgas.
1 Mozus 2:15                     

sestdiena, 2017. gada 28. janvāris

Gavēņa 1ā diena / Lūgt par Dieva plānu manai dzīvei

Lūdziet ar norādīto lūgšanu ktru dienu piecu dienu garumā, lūdziet, lai Svētais Gars jums parāda, kā tas attiecas uz mums. / Grāmatu lasījumi / Mērķtiecīga lūgšana / Benijs Mosterts /
Lūgšanā mums ir jāsalīdzina sava dzīve ar Dieva gribu un Viņa vēlmēm. Pēc lūgšanas apdomājiet un nožēlojiet to, kas neatbilst Dieva plānam jūsu dzīvē, definējiet, kas jums jāizmaina, lai jūsu dzīve atbilstu Dieva mērķim.


Vispirms, ir lēmums doties, uzņemties gavēt. Tālākais ir sagatavot sevi domām, noskaņai, t.i. neiepirkt papildus pārtiku, jo nākamās dienās uzturs nav nepieciešams. Saņemt sevī pārliecību, sadzirdēt iekšējās balss strikto nostāju, cik ilgi es gavēšu, un saskaņot to ar savu ikdienas kalendāru un notikumiem. Prātā pārcilāt notikumus, kas gaidāmi plānotā gavēņa laikā, un izlemt, vai es spēšu ar to tikt galā, vai radu draugu dzimšanas dienas, vai piem., 4. februāra izbraukums netraucēs man gavēt, vai es varbūt, priekšlaicīgi izlemju tajā dienā negavēt. Jāizlemj ir pirms tiek iesākts gavēnis, lai mūsu prāts būtu gatavs. Skaidri zināt, ka dienas, kas nav ierakstītas plānotājā kā īpašas, ka jaunie iemesli netraucēs turpināt iesākto gavēni. Protams, uzskatu, ka var gadīties pilnīgi neplānoti

trešdiena, 2017. gada 25. janvāris

Vārtu sargi nosaukti vārdā



Un vārtu sargi bija: Šalums, Akubs, Talmons, Ahimans un viņa brāļi, bet Šalums bija priekšnieks. / 1 Laiku 9:17 / Bet Zaharja, Mešalemjas dēls, bija Saiešanas telts durvju sargs. Un viņi visi, kas bija tikuši izraudzīti, lai kalpotu par sliekšņu sargiem, skaitā bija divi simti divpadsmit vīri; viņi bija ierakstīti ciltsrakstos pēc savām apmešanās vietām; Dāvids un redzētājs Samuēls bija cēluši viņus šai amatā uzticības dēļ. Un viņi līdz ar saviem dēliem bija izraudzīti sargāt Tā Kunga nama vārtus, telts mītnes vietā. / 1 Laiku 9: 21-23 /                                
Vai kāds uz šo dienu, savos lielajos uzņēmumos mūsu valstī, spēj izraudzīt 220 vīrus to uzticības dēļ. Viena lieta, vai pie mums ir tik lieli uzņēmumi? Otrs, vai ir iespējams pazīt tik daudz cilvēkus pēc vārda? Treškārt, vai iespējams izvēlēties, un pat pēc vienas uzticības pazīmes? Ceturtkārt, vai mūsdienās mēs uzticamies visai ģimenei un dēliem? Piektkārt, vai mēs šodien vispār spējam izprast vārtu sarga nozīmīgumu? Varbūt līdzīgi kā banku apsargi, kurus gan neizvēlas tāpat kā apsargus veikalos. Apsargam bija jābūt īpašam cilvēkam, gan jau ka tādam kā alfas vienībai uzticības dēļ. Domāju, ka šodien svarīgāka īpašība būtu fiziskā sagatavotība, pēc tam gan jau emocionālā noturība, psiholoģiskā veselība un uzticība mērāma apmaksas līgumā, tas laikam manā skatījumā šodien lielu lomu nespēlē. Gan jau es spriežu pēc sevis, jo ja salīdzina vērtības, ka dēli “iet tēva pēdās” savā amatā, tad mūsdienu vērtību skala tomēr ir stipri mainījusies. Un tomēr, ierakstīti Bībelē vārtu sargi... man tas izraisa pārdomas par to, ko tajā laikā nozīmēja būt Levītam un ko nozīmē Kunga Saiešanas telts. Nenoliedzami tam bija augsts statuss, šodien laikam tas ir kā valsts banka vai prezidenta pils. Jā, tikai spēle gan pavisam citos vārtos.


FOTO: Latvia / Ragaciems / Jul / 2016

otrdiena, 2017. gada 24. janvāris

uzvara pār televīzijas barību


Es teikšu, ka šodien varu svinēt savu mazo uzvaru, kas patiesībā nemaz nav tk maza. Es neieslēdzu TV screen, bet uzdrošinājos palikt pielūgsmes fona atmosfērā, uzrakstīt kādas rindas, un palikt pārdomu brīdī ar sevi un meklēt iekšējās balss tuvumu. Par to es varu teikt, ka vakara mirklis nav aizlaists vējā kā iepriekšējie divi, kas pavadīti mirkļus šķaidot ar ekrāna izstrādājumiem, pēc kuriem pat nesajutu nekādu patīkamas morāles pēcgaršu. Vienkārši izklaides gabali, svešu likteņu atskats bez pamācības skolas. Noskats uz to, kas reiz bijis, vai ka kādam tā bijis vai iztēlots kāds vieglprātīgs izklaides stāsts. Bet šodien es svinu uzvaru par to ar sevi.  

pirmdiena, 2017. gada 23. janvāris

nedalīta sirds



Un tie palīdzēja ar nedalītu sirdi. / 1 Laiku 12:33 /. Šodien tas nemaz nav tāds izplatīts modelis pilsētas mūros. Kaut, atrazdamies laukos, pie parastiem ļaudīm, kas savu darba maizi nopelna savām rokām, kas lietū un sniegā paši izcīna savu darba maizi, ir tādi ļaudis, kas brīvdienām neplāno Ēģiptes kūrortus un Londonas tirdziņu,jo šiks sen nav to prātā, bet .. Es dzirdēju stāstus, reālus ikdienas stāstus,ka tie gatavi aizvest lielpilsētas ielās, kad kāds kritis vai zaudējis daļu no sevis, kad cīnoties asinīm satriecis daļu no sevis, kas cīnījies lauku skarbajos džungļos. Un tie neatstās vienu, tiem svarīgs ir katrs. Un katrs, kas ceļas un krīt, katrs ir svarīgs viens otram, jo redzējusi šī tauta ir dzīvi. Tie skatījuši rūpes. Ir kādi, kas atstājuši sapņus, kas pazaudējuši cerību, kas iemācījušies notvert mirkli un dzīvi, un nepazaudējot sevi un nesadalot savu sirdi.

FOTO: Pinglacula Gigantea / France / Botanical garden / 2016

svētdiena, 2017. gada 22. janvāris

nocietinājuma vērtība




Vispirms iekaro sirdi un iesākumā dzīvo savā nocietinātā pilī, līdz tiek atjaunota pārējā pilsētas daļa. Patiesi, kad ierodies un kāda uzticību “iekaro”, tad tev nepieciešams padzīvot kādu laiku savos drošajos, jaunajos mūros, līdz iegūsti vairāk telpas un brīvības. Neviens cilvēks arī tā īsti nav kā pilnīgi balta lapa jeb atvērta platforma, otra jauna dzīvošanai un apdzīvošanai. Ja kāds jau paspējis iegūt karotāja pieredzi un mūru nojaukšanas un izārdīšanas pieredzi, tad tas arvien ar iekšējām aizdomām un analīzi izvērtēs kādu jaunu uzticības piedāvājumu un maz būs tādu, kas “metīsies” riskēt bez jebkādiem dzīvības aprēķiniem. Taisnība būs šim modelim,ka- kad vēlies kaut kur atgriezties vai ko jaunu pievienot, tad visupirms ir jāsakauj un jāiznīcina kādi vecie pagātnes priekšstati un aizdomas, tad jāturas pie drošajiem uzticības uzskatiem, tos nekādi nepārkāpjot, un tad celt jaunas telpas, kur tās iepriekš nekad nav bijušas, caur došanu no sevis, ieguldīšanu, atverot jaunas sadraudzības un uzticības sfēras, tā teikt strādājot pie attiecību veidošanas un beigu galā, atjaunojot, jā, tieši atjaunojot pārējās daļas no iespējamās teritorijas. Gribas piebilst, ka atjaunot nozīmē atgriezties pie pirmsākumiem, jo pēc pašiem pamata radīšanas iesākumiem, katra mūsu potenciāls ir maksimāli pozitīvs vienam priekš otra. Mēs sevī saturam visas iespējamās bezgalīgās mīlestības rezerves, lai spētu mīlēt viens otru un dalīties ar visu to, kas ir mūsos, jo tas viss ir skaists; jo no iesākuma tas tā ir bijis. Un atgriezties mēs varam atdzimstot, kad pieņemam savā sirdī un ar vārdiem apliecinot, ka Dievs devis mums Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai katrs kas uz to tic taptu izglābts un iemantotu dzīvību.

/1. Laiku 11:7-8 /                                                                                                           

FOTO: Stephansdom Wien / Austria / Jul / 2016

sestdiena, 2017. gada 21. janvāris

laughter is the diamond value

Today was wonderful day together with my family. OK, together with some large part of that. I am living in reality, where all together is almost never possible, that`s why I`m happy of all small moments of happiness in the middle with my family members. This was correctly `that moments`, where laughing was so unstoppable amazing like pics in deep childhood when almost everything was allowed, and clear emotion was in value of diamonds and joy like a moment before running into the see,..

piektdiena, 2017. gada 20. janvāris

tad jums arīdzan taps piedots



FOTO: France / Lyon / Jul / 2016

ceturtdiena, 2017. gada 19. janvāris

Mazgāts, šķīstīts, dedzināts, tā tapis tīrs

Ja sātans tev atgādina par pagātni, tad tu atgādini viņam par viņa nākotni. Kā piemēru es gribu ņemt metālu. Pastiprinot kādu konkrētu materiāla īpašību, mēs kaut ko iegūstam, bet kaut ko arī zaudējam. Metāla sastāvam palielinot oglekļa saturu, palielinās stiprība, bet samazinās plastiskums un sametināšanas iespējas. No sastāva mainās tādas īpašības kā elastīgums, karstumizturība, magnetizēšanās, izturība pret koroziju, ietekme metināšanas procesā u.c. īpašības. Konkrētas īpašības var izmantot konkrētās situācijās, piemēram, zinot to, varam izmantot iegūto materiālu, piemēram šādi: vispārējās nozīmes konstrukcijām, sliedēm, auto detaļām, plakaniem izstrādājumiem, ķirurģiskajiem instrumentiem, traukiem virtuvei, izlietnēm vai kur citur. Ar to es gribētu uzsvērt, ka katrai kategorijai ir savs metāls, kuru var izmantot vislabāk tieši šim konkrētajam mērķim, panākot maksimāli izmatojamu efektu, pielietojot relatīvi maz laika, darba un enerģijas. Bībele bieži apraksta šķīstīšanu, attīrīšanu, kausēšanu, dedzināšanu, mazgāšanu un pat metožu pielietošanu vairrākkārt, pat septiņkārt. Konkrētais biežums ir atkarīgs no individuāla gadījuma, domājams līdz panākts noteiktais vēlamais rezultāts. Tāpat svarīgas ir sastāvdaļas, kas maina visu materiālu, - maz rauga, kas maina visu mīklu, vērmeles, kas samaitā, dara rūgtu vai nelietojamu. / Lai nekāda rūgta sakne, augsti izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti. Ebr 12:15 / Inde, kas saindē visu ūdeni, sāls, kas dod saglabāšanas un uzturēšanas īpašības; tāpat mūsu sirdis, kas bojājas dāvanu dēļ un līgavas kleita, kas grēka dēļ iegūst traipus.
Viens no atzīmējamiem akcentiem slēpjas tajā, ka Dievam ir svarīgi Viņa cilvēki. Jo Viņš Sev - Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos. Titam 2:14/ Mērķis ir Viņa valstībā kļūt par tādiem, kas dara labus darbus. Par mums, es domāju par tiem, kurš atdarījis sirdi un noticējis. Ne tiem, kam tas nav bijis svarīgi. Mēs katrs esam gājuši cauri rūdīšanas, mazgāšanas, sārmju procesiem, un esam viennozīmīgi gatavi un gatavojušies kaut kam tieši un konkrēti īpaši uz šo brīdi. Katram cilvēkam ir Dieva plāns un mērķis uz šīs zemes. Kāds ir gājis cauri dziedināšanai no kādas slimības vai atkarības, lai otram ar to varētu caur vārdiem un līdzsaprašanu atbalstīt. Kāds ir gājis cauri zaudējumiem, gan bērnu gan mantas, pat visas iedzīves. Kāds ir atdzimis no jums un atstājis veco dzīvi, līdz ar to ir kvalitatīvs piemērs jaunai dzīvei. Kādam ir izdevies piedot bērniem, kad tie pametuši tevi un atstājuši vienu savās rūpēs. Tā, dēļ attīrīšanas, kļūdami dedzīgi labos darbos, citus nenosodīdami, jo saprasdami kam paši cauri reiz katrs no mums gājuši. Es pieļauju, ka viens no labiem piemēriem ir pazudušā dēla atgriešanās stāsts. Ne jau vienkārši atgriezties mājās, bet kalpot. Stāsts pats par sevi norāda, ka dzīvē ir svarīgi kādam piederēt un būt pie kāda, kuram kalpot, kur atgriezties, kāda mīlestības atgriezeniskā saite, ko akceptējam savai dzīvei. Ne vienmēr tā ir mūsu izvēle, kam kalpot, bet mūsu akcepts, otra pieņemšana, ka mums apkārt ir kāds, kuram mēs varam kalpot, kuru mīlēt. Fakts, ka arī Bībele atstāj šo stāstu neizstāstītu līdz galam, neuzrāda termiņus, bet tas arī ir tāds Dieva mīlestības modelis, Viņš ļauj mums augt un ļauj domāt, analizēt, ne visu iedod gatavu. Ir lietas, kurās arī Viņš nemaz nevar palīdzēt, ir kas tāds, kas nav izdzenams no mums, tas ir lepnums. Tā ir mūsu atbildība. Katrs vārds un situācija ko radām, arī ir mūs izvēle. Mēs esam sava Radītāja atspulgs, ar iespēju izmainīt šo mirkli, pateikt ko labu vai aizliegt sevī ko sliktu, tā izdarot labu šajā momentā un mainot nākamo sekundi, kas stāv mūsu priekšā, mainot otra sejas izteiksmi ikdienas spogulī. Mainām mirkli uz labu, kad nekritizējam viņa kļūdas, bet palīdzam tik ārā no iestrēgušās situācijas. Mums ir spējas pat atdzīvināt kritušos, domāju, redzamāks spēks ir vārdiem paceļot iekšēji morāli nogurušos un kritušos. Iedodot cerību ar jaunu informāciju, kam paši esam gājuši cauri. Dieva Vārds atklāj mums Dieva dabu, ka pat runājot mirušo kauliem, tie ir spējīgi atjaunoties. Tas ir izteikts līdzībā, varbūt uz šo nav brīdi nav svarīgs akcents, vai tie bija kapi, vai viņš garā redzēja mirušos cilvēkus, kas ir kā auksta neatdzimusi cilvēka sirds, kas ticības skatījumā skatoties tas ir miris cilvēks. Dievs pavēlēja Ecehiēlam runāt uz kauliem. Un redzi, pēc laika : (..) tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē Eceh 37 / Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus Sal pam 17:22 / Ir dzirdētas daudzas liecības par to, ka mēs kā cilvēki, pat ticīgie, esam pieņēmuši Dievu pēc kaut kāda apveida un formas, bet nonākot savā situācijā un ieklausoties Gara balsī, ir saņēmuši atbildi – bet Es neesmu tāds kā tu domā. Ne bargais, vai soģis, tiesnesis, upura pieprasītājs, kontrolieris, vai vagars, policists vai kāds pavēlnieks. Jā, Viņam ir sava griba, sava teikšana un sava pasaule, bet tā ir mīlestības, piedošanas, žēlastības un otrās, trešās, piektās un septītās iespējas pasaule. Es ticu, ka tā ir mīlestības Dieva pasaule, kurā mums ir iespēja ieiet. / Par visām lietām, lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu 1 Pēt 4:8/ Lai ko mēs darītu, mēs jau esam radīti Dieva mīlestībā, katram ir sevī resursi ar Dieva mīlestību, ir tikai tā jāizmanto. Izmanto iespēju piedot otram katru slikto vārdu, draugam piedot katru nepiepildīto solījumu vai slikto uzvedību, katru neizteikto aprunu pieskaitīt kā uzvaru sev, ka neesi to atgādinājis otram kā viņa nepilnību. Uzskaiti pie sevis un nelielies otram un arī, ja tas izdodas, uzslavē sevi par to. Sauksim to par vienkāršo iesākumu mīlestības mācībai citam pret citu, ka tādā veidā samazinām savus paša nepieļautos grēkus, vairodami mīlestību tā piepildīdami Rakstu pamācību.
Vēl kāds no momentiem, kas nav atstājams ignorēšanai ir kailums. Lai sabojātu kleitu atkal attīrītu, tā jānovelk, tādā veidā kļūstot kailiem. Šeit, domājams, tas pirmkārt darāms ne fiziski, un Dieva, sevis un tā cilvēka priekšā pret kuru veikts kāds noziegums. Tikai atklājot otram savu nodarījumu, mēs caur piedošanu atkal varam iegūt tīras drānas, tīru sirdi, jaunu iespēju. Nomazgājuši, kas simboliski apzīmē lūgšanas, nožēlu, asaras, kas tikpat kā veļas mazgāšanas sārmi notīra visas vainas. / Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Atkl 3:18 / Tā teikt, nebaidies, ka esi gājis cauri procesiem, esi dedzināts, trulināts, berzēts, dauzīts, sists, mazgāts, un atkal dedzināts. Tas viss, lai tu uz šo dienu iegūtu to kvalitāti, lai dzirdētu šo vārdu, kas uz tevi runā- atgriezies, mosties, Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Jes 60:1-2 /. Caur procesiem iedami, tikuši pie iespējas iegādāties zeltu no paša pirmsākuma Radītāja, kas simboliski nozīmē- gudrība, patiesība, taisnīgums, slava.


Par visām lietām, lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu 1 Pēt 4:8 / Lai nekāda rūgta sakne , augsti izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti Ebr 12:15 / Jo mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu. Jk 3:2 / Bet papriekš Viņam daudz jācieš un jātop šās cilts atmestam Lk 17:25 / Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai Mt 26:28 / Arī no sapratīgiem daži kritīs, lai taptu šķīstīti, vētīti un garīgi tīrīti līdz dienu beigām, jo Dieva noliktais pēdējais laiks vēl nav klāt. Dan 11:35 / Daudzi tiks izraudzīti, šķīstīti un tīrīti, un pārbaudīti, bet bezdievīgie paliks bezdievīgi, un tie to nesapratīs, bet sapratīgie to sapratīs. Dan 12:10 / Tā Kunga vārdi ir skaidri kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts Ps 12:7 / Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos. Titam 2:14 / Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms Mal 3:2 / Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Atkl 3:18/ 

trešdiena, 2017. gada 18. janvāris

sašutumā

Šodien ir mana sašutuma paušanas diena. Atcerējos kādu gadījumu, kādus 3 gadus atpakaļ, kad ar draugu aizgājām uz teātra izrādi par tēmu Ziedonis. Daudzi ir noteikti ko dzirdējuši- ļoti labas atsauksmes un es arī piederu pie labo atsauksmju sniedējiem. Tātad, izrādes tēls, jau pašā iesākumā, manī uzjundīja smieklu urdziņas un nespēju tās savaldīt un sāku smieties. Nu.. viss jau būtu kārtībā, ja mans blakus sēdētājs nesāktu mani bakstīt, lai nesmejos. Nu jā, arī zāle vēl nebija pamodusies, lai justu sevi kā izklaidētu un atbrīvotu personu un tomēr bija vēl pietiekami stīva un atvērtu muti sastingusi gaidīja scēnas turpinājumu. Es tā sadusmojos!! Kas tad ir teātris- vai tā ir kāda zinātniska darba aizstāvēšana, vai tomēr iestudējums, kas pārspīlējuma formā, atklāj mums, skatītājiem kādas ainas, lai atbrīvotu mūs no ikdienas pārspīlētās nopietnības. Un, jā, ja izrādei izdodas dot kādu dziļu pamācību, morāli, vai aizskart kādu stīgu mūsos, kas rosina interesēties par tēliem, tēmām padziļinātāk un vairāk, tad tas ir augsta līmeņa paraugs un sasniegums mākslā. Teātris taču ir mākslas nozare un izklaides industrija, tās nav tāmes vai gada budžeta, audita, tilta būvniecības finanšu aprēķinu, konstrukciju prezentācija vai aizstāvība tiesā. Nesen klausījos sludinātāja Ševčenko svētrunu par bērnu audzināšanu un attiecībām. Kā reizi, viņš minēja piemēru, kad kāds no svētrunas dalībniekiem bija pienācis vēlāk pie viņa un jautājis, - kāpēc tā sieviete tā kliedz? Un Ševčenko atbildēja un jautāja- bērnībā mājās mēs bērniem aizliedzam kliegt, uz ielas aizliedzam, bērnu dārzā aizliedzam, mežā aizliedzam kliegt, tāpat veikalā, skolā, augstskolā, ģimenē, visur visu aizliedzam, bet redzi šeit tas ir beidzot atļauts. Kad tad lai bērni kliedz, kad tiem gribas izkliegties? Stāstot par savu dzīvi min piemēru, ka audzinot bērnus, sajūtot ka kādam ir sakrājusies vēlme izklaigāties, viņi aizdodas ar auto kaut kur un izkliedzas cik spēka. Mājās atgriežas mierīgi un apmierināti. Tāpat, kādu reizi pa reizei, viņš paziņo, šodien mēs neēdīsim neko veselīgu, bet dosimies uz picēriju vai saēdīsimies picas, kolu un burgerus. Bērniem šīs lietas ir svarīgas. Tāpat, izlēkāties pa dīvānu vai gultu. Kad tad, lai bērni ir bērni? Nenoliegsiet taču, ka pieaugušajam to darīt būtu mazliet dīvaini vai ne? Tātad, vai teātris ir vieta, kur izsmieties vai nē? Sabiedriskajā transportā to darīt nedrīkst, skolā, darbā nedrīkst, vēlā vakara stundā kaimiņiem traucē, tad es jautāju reizi par visām reizēm kā Emīls- kad man ir nauda es nedrīkstu, kad man nav naudas es nevaru, tad kad tad lai es to daru? 

otrdiena, 2017. gada 17. janvāris

Sirds


Mīlestība tomēr un galu galā ir upuris. Bet, lai tā teiktu, ir jāatzīst, ka tikai labprātīgs. Ja tas būtu piespiedu, tad tas būtu kā darbs. Nav jau tā, ka darbu nevar nemīlēt- var, un vajag, bet skatoties pirmsākumos, jābūt skaidram – no sirds vai no pienākuma? Kas ir galvenais motīvs? Kas ir pirmsākuma motīvs? Sirds ir tāda interesanta lietiņa. Jūtīga un šķietami nenozīmīga, bet patiesībā, jūtīga un ļoti nozīmīga. Zinātnieki saka un es arī piekrītu, ka sirds ir galvenais orgāns, kas raida domas un rada impulsus darbībām. Sirds ir tikpat kā smadzenes. Tā jūt, tā domā, tā rada, reaģē, tā atbild. Un atbilde vairāk vai mazāk vienmēr ir caur visu ķermeni. Patiesībā, tā ir visa ķermeņa un cilvēka būtības centrs. Tāpēc, būsim jutīgi pret tekstiem Bībelē, kas brīdina mūs kā smalks čuksts- sargi savu sirdi, jo no tās rosās dzīvība. Un vēl varētu piebilst, ka mīlestība ir pretēja darbība egoismam. Ne sev, bet otram. Tādēļ, gan šķietami vienkārša formula, bet mūsu pašu dēļ, tā kļūst tik sarežģīti izpildāma. Tā patiesi atdot otram, nozīmē- tā patiesi mīlēt otru.

FOTO: Some wall on the santjago road / 2016 

pirmdiena, 2017. gada 16. janvāris

būt gudram tomēr ir svarīgi




Augt un augt, mums vēl tāls ceļš ejams līdz sapratnei. Ne tikai zinību zināšanai, bet arī garīgi pieaugt ir lielas iespējas. Ko tur piebilst, .. to es saku sev- un dodos meklēt kādu izglītojošu un manai gaumei saistošu mācību iestādi. Veiksmi arī Jums, kas nav atmetuši ar roku pieņemties gudrībā.

FOTO: Leon wall art / Spain / aug / 2016

svētdiena, 2017. gada 15. janvāris

Dzīves vietas nozīme

Ir dzirdēts, ka kādam tas nenozīmē itin neko- kur tu dzīvo, kāda tam starpība? Iespējams, ja tiekaties reizi pusgadā, tad Latvijas valsts robežās tam nav, bez maz vai, starpības. Ja vēlme tikties, ir katru dienu vai vakaru, tad lielu lomu spēlē kvartālu, sētu, pilsētas otra gala attālums. 1 km liksies daudz. 2 km- un tikšanās tikai pie stingras pārliecības un augstas motivācijas. Ko es ar to visu gribēju teikt? Pārceļoties jau 9. reizi, ar katru reizi izdzīvojot citu iemeslu, studiju vieta, attiecības, dzīvoklis tiek pārdots, eiro kursa izmaiņas, kas maina cenu un mērķi dzīvokļa remontam, darbs citā pilsētā, saimnieks atgriežas savā dzīvoklī, bēgšana no problēmām, un beigu galā laulības. Kad cilvēks tika radīts, tas bija paredzēts mierīgai dzīvei uz vietas. Būvē namu, paplašinies ar saimniecību, ģimeni. Bērni nāk un iet, veido savu ģimeni, atrod darbu un strādā to līdz pensijai, lai atkal pavadītu mierīgas savas vecumdienas pie sava veida vienas miera ostas. Šis tomēr, izskatās tāds eiropieša dzīves modelis. Un arī tāds mazliet novecojis. Un to jau es arī gribēju teikt. Nu gluži nomadi mēs neesam, neceļojam īdzi savam ganāmpulkam, kad ganības beigušās, bet, šodien ar ģimenēm un vecmāiņu, pārceļamies uz kaimiņu valstīm, pensijas un labāku darba iespēju meklējumos. Studijas citas valsts teritorijā arī vairs nav retums. Ir lietas, kuras ir daudz mainījušās. Var teikt, ka apstākļi ir mūs piespieduši mainīt mūsu paradumus. Es te tā aizdomājos, vai tas vispār ir tāds dievišķš princips- klīst pa pasauli? Mūsu dzīve, tas ir ceļš, to es redzu visur, un, iespējams, tam tā vajadzētu būt. Un tāpat, Jēzus ar mācekļiem visu laiku devās no vienas pilsētas uz otru. Tātad, tas ir normāls modelis mūsu dzīvei, ja dzīvojam Dieva realitātē un sava aicinājuma ietvaros. Bet lielais jautājums, kas šajā realitātē ir svarīgāks pāri visam ir sekojošs: ar kādu motivāciju es to visu daru? Kam es sekoju, kad dodos uz darbu ārzemēs? Kāds ir mans patiesais mērķis? Ko es tā dēļ upurēju? Vai tie ir bērni, kas mēnešiem paliek bez tēva? Vai tās ir šķirtas laulības, kas ir sekas jaunai labākai dzīvei? Vai tā ir nauda un statuss, lai pierādītu draugiem, ka neesmu sliktāks? Vai gadījumā tā ir tādas nepieaugušas personības rīcība, kas nevēlas risināt jautājumus savā ikdienā, lai izaugtu un mācītos būt emocionāli inteliģents tur, kur esi? Vai tomēr tas ir aicinājums savai dzīvei, kad redzi savu ceļu, kas tevi sauc uz turieni, jo kādam un tev tas ir nepieciešams, lai mēs katrs kaut ko saprastu priekš savas dzīves un iemācītos otram kaut ko dot? Es redzu, ka pastāv tāds vispārpieņemts viedoklis, ka cilvēka smadzenes ir būvētas veidā, kas atklāj, ka mēs neesam radīti lielām pārmaiņām, un mums ir neērti mainīt darba vietu, pat ja līdzšinējā mums nepatīk un ēd nost līdz kaulam, nevēlamies ieviest remontu savā vidē, pat ja durvis jau salīmētas ar putām un pa koridoru meklējam atslēgas ar metāla detektora palīdzību, vai drēbēm nepieciešams vēl viens skapis guļamistabā, tai pat laikā atteikdamies izmest veco dzīvi, kuru sen vairs nelietojam. Tad es, otrā galā, gribētu teikt, ka mums ir jāmainās, mums ir jāpārceļas, jāmaina darbs, ja tas nav ritīgs un nedod nekādu prieku ne sev ne otram, mums ir jālasa jauna grāmata, jāpārceļas uz citu pilsētu, jāizmet aizkari, kuri pie loga karājas kopš pamatskolas laikiem, jālieto kāzās uzdāvinātā porcelāna servīze ikdienā un jāzīmē jauna diena savā albumā, jo tā ir īsta dzīva dzīve. Tu vari būt spitālīgs 38 vai 26 vai 10 gadus un gaidīt, kad ūdens sakustēsies vienīgo reizi gadā, lai piekļūtu savai iespējai, bet ir labi apzināties, ka esot spitālīgs tu nevarēsi pirmais nokļūt pie ūdens, lai tiktu dziedināts. Gaidīt no citiem palīdzību, bez savas iniciatīvas, nozīmē gaidīt un arī nesagaidīt. Tātad, es kā bezdarbnieks, šodien dodos klausīties lekciju par klimata izmaiņām. Tas būs viens no soļiem manā attīstībā. Un jums arī iesaku ko uzzināt no profesionāļiem nevis no viena tante teica, ka degvielas cenas atkal paaugstināsies.

sestdiena, 2017. gada 14. janvāris

kalni tomēr pārvietojas

Kad kādas pagātnes lietas un jautājumi aiziet sadaļā- “piedots” vai “vairāk neatgādināšu”, tad lieta tiek slēgta un jauns posms var iesākties. Varam uzskatīt, ka viens kalns ir pabīdījies no savas vietas un vairs neatgriezīsies, jo tā iekārtota pasaule. Kādu dienu kaut kas tiek atvērts, lai kādu tiktu aizvērts, un kopumā tas tikai papildinātu tevi tajā, kāds esi.  

otrdiena, 2017. gada 10. janvāris

whoever ashamed of me


FOTO: Ravensburg / Germany / Jul / 2016

pirmdiena, 2017. gada 9. janvāris

Viņa līgava




Man liekas, ka caur šo es beidzot ieraudzīju lielo atšķirību, kādu noziegumu nodara reliģija un kas tas ir. Reliģiska ticība un tās izpausmes ir tādas, kas kalpojot vārdam, izvēlas vieglāko ceļu un neieliekot sirdi un tās mīlestību, kaut ko pieprasam. Reliģija nozīmē visu pirkt un par to maksājot ar zagtu vai aizlienētu naudu, cerot, ka tā nekad nebūs jāatdod. Tas ir ceļš, kad negribas nekur iet, bet prasīt, lai kāds cits aiziet pēc bulciņām. kad vieglāk ir aizmigt uz dīvāna un pagaidīt kad pienāks labāki laiki, jo gribas vēl pasnaust. Ar visu šō mēs izvēlamies vieglāko un "Tu to vari izdarīt labāk par mani", ceļu, nevis paši pakalpodami, varbūt pat tikdami pazemoti, vai apsmieti. Sāpīgākais un nozīmīgākais ir tas, ka mēs neļaujam pārveidoties paši savai sirdij. Ko tad mēs varam šajā dzīvē pazaudēt? Kas tad mums tāds pieder? Ja arī visi gribētu tā darīt un kalpot viens otram, vai tad būtu slikti visiem kopā aiziet uz veikalu pēc našķiem? Vai bariņā doties pie kāda mājās, lai aiznestu zāles vai tēju sasirgušajai sirmmāmiņai. Mūsu sirdis tad strauji izmainītos un kļūtu daudz piepildītākas ar mīlestību. Tas tak gan būtu jauki vai ne?

FOTO: Greenhouse / Jardin Botanique de Lyon / Parc de la Tete d`Or / France / Jul / 2016 /

svētdiena, 2017. gada 8. janvāris

Sludinot mīlestību izsalkušajiem

Pārcelšanās no vienas dzīvesvietas uz otru, uz trešo uz desmito, un nu par ar zināšanu, ka pēc pus gada vienpadsmito un vēl pēc kādiem diviem- divpadsmito, par to, kas tālāk- kas gan to vēl zina. Gribētos gan teikt, ka ar laiku pierodi un samierinies, ka pāris gadi mūsdienās ir ierasta lieta. Divi gadi vienā darba vietā, divi jeb trīs gadi vienā dzīves vietā. Uzaudz vienā ciemā, pavadi skolu, pārcelies uz otru, lai studētu, tad iepazīšanās, atkal cita, tad darbs, atkal cita, tad atgriezies iepriekšējā pilsētā, tad seko draudzei un atkal maini pilsētu, tad pienāk brīdis ģimenes veidošanai, atkal cita. Es teiktu, ka Dievs man gribēja ar to visu kaut ko iemācīt. Uz šo dienu sapratu arvien sāpīgāk- sakrāj, neko nežēlo, dzīvo pilntiesīgu dzīvi un tad visu atstāj, neko nežēlo un atstāj visu tikpat pilnasinīgi kā iegādājies. Iemācies atstāt. Atstāt visu un sekot man. Jā, pat šķiet, ka pati tikai tagad apjaušu, ka sekot Jēzum nenozīmē vienu reizi, kad atdzimi, kad izlēmi sekot, bet iespējams, kā man jau desmito reizi mainīt dzīves vietu un piekto reizi dzīves pilsētu. Vienu reizi pat atgriezties iepriekšējā un tad atkal to atstāt. Atzīšos, ka iepriekšējā reizē no tās aizbēgu atpakaļ neatskatoties un pēc pāris gadiem jau tas bij aizmirsts, kad pie atgriešanās pamanīju, ka šeit kaut kur jau reiz dzīvoju un ka nu tas viss daudz citādāks. Taisnība vien būs, ka jāizlīdzina atmosfēra, nedrīkstam aiz sevis atstāt negludumus un raizes. Tāpat gribu visiem ieteikt, dzīvojiet itkā tur uz mūžu apmestos, nopērciet labāko gultu, labāko matraci, galdu, kas patīk, neērtas lampas, bet skaistas, traukus un katlus, ja vajag, audzējiet puķes un tad atstājiet, atdodiet citiem, lai tie dzīvo, paņemiet tikai tos sīkumus, to, kas vairāk vajadzīgs. Patiesībā, ņemiet tikai to, ko nevarat noplēst no sirds. Bet tai pat laikā plēsiet gan tik daudz cik variet.
Es te tā domāju, ko gan Bībele arētu pateikt par to. Atstāt mantu ir viena lieta, bet ģimeni, draugus, draudzi, darbu un kalpošanu, ..ko gan Viņš teiktu par to? Es atvēru grāmatu. Lai tur to atrastu un skat- ir jāmācās atstāt. Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Daudzas lietas mēs tomēr darām pasaulei par godu. Paņemt ko līdzi dēļ tā jo kāds dāvinājis, jo dārgs, jo skaists, jo varbūt kādreiz noderēs, jo žēl ārā mest, nevar taču viņiem te atstāt.. un tamlīdzīgi.. Bet vai tad to patiesi runā mūsu pašu sirds? Mēs esam mācīti kā neticīgi, kā baiļu riskā, kā uz nabadzības sliekšņa. Vai tad Dieva Vārds mūs nebrīdina, ka tas, kas nes mantu ārā, tam tā pa otru pusi nāk atpakaļ? Fakts, ka motivācija te plūc laurus. Ne visi, kas iznesuši, lai dabūtu ko labāku, to arī saņems. Aprēķinam Dieva valstībā nav nekādas lomas. Tukša laika spēle. Zemē nomests darba materiāls. Ko es ar to gribēju teikt- dzīvojiet kā ticīgie, kas jau tāpat nav viegls jautājums, bet mēs vēl papildus arī gribam dzīvot kā neticīgie un vilkt viņu jūgu, kas mums gan nepiedienētos. Tomēr un tomēr, mūsu vienīgais mērķis ir neapstāties savā ikdienas ticīgā dzīves praktizēšanu. Un, līdz ar to svarīgākais ir iepazīt Dievu un atstāt ikdienu, lai tā dzīvo savu dzīvi. Galu galā, pats galvenais ir uzvara pār sevi. Tieši tā, kad mēs uzvaram sevi caur pašdisciplīnu un ar darbiem pasakām nē, rūpēm, liekai skraidīšanai, kad sevi nodarbinām ar miljons darbiem, kuriem pēc būtības nav nekāda svara, tad esam uzvarētāji, jo esam ieguvuši debesu gudrību.

2. Korintiešiem 6:14 / Salamana pamācības 12:24 /                                         

sestdiena, 2017. gada 7. janvāris

jo viņi paļāvās



Paļaušanās ir milzīgs spēks, sevišķi, ja uz Dievu nevis uz sevi. Šodien tas nemaz nav tik viegli izdarāms, jo mūsu prāts ir aizņemts ar tik daudzām nodarbēm, domām, darbiem, ka liekas, ka paļaušanās liktu to visu ststāt un mēs varētu palikt kaili savā ikdienā. Ko es ar to domāju-? Bez apkārtējo atbalsta, bez naudas, bez sakariem, be jebkāda prieka vai mierinājuma. Un esam pat iemācījušies teikt, ka visus palīglīdzekļus, kurus izmantojam, lai dzīvotu mierīgu, labu un nodrošinātu dzīvi, taču ir radījis Dievs un neredzu iemeslu to astāt. Pat ne uz laiku. Reizēm šķiet, ka izdzirdot šo frāzi- paļaujies, būtu bezmaz jāatraujas no zemes, jo paļaušanās uz Dievu nozīmē pilnīgu kosmosu. Un saki godīgi, mēs taču nevaram, vai ne...? Nevaram neiet uz darbu, mums taču ir jāēd, mums ir jāsūta bērni uz skolu un tikpat kāds atrod mierinājumu pāris gramos un mierinājuma dūmos, piebilstot- bet tad jau vispār man vairs nekāda prieka dzīvē nepaliek un kā tad lai es nomierinos un dzīvoju šajā stresainajā pasaulē?! Katrā ziņā, vēsture atklāj citu ainu- pat dodamies karā, pat kara laukā, esot vēl procesā, ceļā, tie piesauca Dievu un uzvara bija ar tiem. Varbūt nav runa, cik bija kritušo, pēc skaita, bet tas ka Dievs raugās citādāk nekā mēs. Viņš redz uzvaru, kad mēs esam nobijušies. Viņš dod iespēju lūgt un likt cerību, pat ja esam jau uzsākuši pretestības, aizsardzības, bēgšanas vai kaujas cīņu. Viņš ir Tas, kurš maina vēstures notikumus. Ja netici, pamēģini!

FOTO: Carreço / Portugal / Aug / 2016

piektdiena, 2017. gada 6. janvāris

Jēzus seko velnam








Tuksnesī Jēzus ievests ne velna dēļ, bet sekodams Svētajam Garam. Lai, tiktu velna kārdināts. Izsakoties brutāli, skaidri un skandalozi- Jēzus sekoja velnam, tur kur tas viņu veda. Tie, kā biznesa partneri dodas apskatīt, to ko velns vēlas piedāvāt Jēzum. Priekš mums, tuksnesis ir tad, kad mēs sekojam velnam. Nu jā, jautājums ir tajā, vai mēs dodamies tur ar vai bez papildspēkiem, tas ir ar Svēto Garu. Un kā ir?

FOTO: Liepaja Beach / Latvia / Jan / 2017

ceturtdiena, 2017. gada 5. janvāris

iznīcināt ārpus Jeruzālemes






Josija, Jūdas ķēniņš, kurš bija viens no ikreiz retajiem, kurš, kā ķēniņš darīja to, kas Tā Kunga acīs bija taisnīgs, un staigāja sava ciltstēva Dāvida  ceļus un nenovērsās ne pa labi ne pa kreisi, kā rakstīts 2. Ķēninu grāmatas 22:2. Tomēr, kādā no laikiem, dzīves aizmaldināts prom no bauslības grāmatas, tā tiek atrasta Tā Kunga namā un tiek lasīta priekšā vīriem Jūdā un Jeruzālemes iedzīvotājiem, kā arī pats ķēniņš saplēzdams savas drēbes, visas tautas priekšā nožēlo savus grēkus, tā tikdams apžēlots no Tā Kunga. Turpmākā rīcība paredz pilnīgu dievekļu statuju iznīcināšanu, pakalnu norakšanu, pat kapa vietās esošo kaulu sadedzināšanu un izkaisīšanu speciāli norādītās vietās ārpus pilsētas. Tāpat, sadragājot visus elku stabus un nocērtot elku kokus, to tukšās vietas piepildot ar cilvēku kauliem. Lai vai mūsdienās liktos situācija mazliet citādāka un itkā draudzīgāka, aizstāvot cilvēka suverēno gribu un tiesības, tomēr, paskatoties uz šo rīcību, pašlaik- mēs dzīvojam biezā slānī apauguši ar šo mūsdienās saucamo neaizskaramo kultūras mantojumu. Es nedomāju, ka tajos laikos nocirst elku kokus bija mazāk bīstami kā tagad. Tais dienās tas bija daudz bīstamāk, jo nogalināt kādu par izdarīto noziegumu bija diezgan ierasta lieta. Kad katrs iepriekšējais ķēniņš mirst, to nogalinot, lai tā vietā nāktu nākamais, vai tikpat vienkārši nogalinot visus, kas sacēlušies pret ķēniņu, neatkarīgi no dumpinieku skaita, no viena līdz tūkstošiem. / 2 Ķēn 21:24 /. Teiksim tā, ka var jau pasludināt, ka vecās un jaunās derības laiki stipri atšķiras un tas ir pagājis. Tomēr, tad es uzdodu sev vienu jautājumu, kāpēc pie mums, Latvijā, tauta it regulāri, pēc sev zināmiem cikliskiem laikiem, dodas rituālos, lai lūgtos spēkus svētajās birzīs, lielajos velna akmeņos, laivās, dodas lūgsnās apkampt spēka kokus, dēstī liktenīgas simboliskas birzis, kur dvēselēm aizķerties, .. vai to redzot, es varu teikt, ka tiešām šie laiki ir pagājuši?.. vai vēljoprojām piedēvējam mistiskus spēkus dabas parādībām un elementiem. Un kā vēl, tas tiek celts arvien augstāk un skaistāk, un praktizēts bez jelkādas sircapziņas pārmetumiem. Pēc vispārpieņemtiem skaidrojumiem, mūsdienu sabiedrībai, gribētos pēc fakta teikt, ka tā saucas īpaša reliģijas forma animisms, kas pēc būtības ir elkdievība, dievturība un dabai veltītu spēku rituālu kopums. Tad jautājums, kāpēc mēs to uzskatām par normālu vēstures mantojumu, bet ticot Svētajai Grāmatai, tā to sauc par maldīšanos, elkdievību un atkāpšanos no Dieva Tā Kunga?

FOTO: Home Sweet Home / Liepaja / Jan / 2017

trešdiena, 2017. gada 4. janvāris

Grāmatu lasījumi / Svētais, sērfotājs un firmas prezidente / Robins Šarma







FOTO: Traveling in Time; Wien; Austria; / Nelumbo; Lotus Flower; Jardin Botanique de Lyon; Parc de la Tete d`Or; France; / Marcgravia umbellata; Jardin Botanique de Lyon; Parc de la Tete d`Or; France; / jul / 2016 
GRĀMATA: Svētais, sērfotājs un firmas prezidente / Robins Šarma