trešdiena, 2016. gada 18. maijs

Pēcvārds / Beach trip / Photo 3


Nē, šie nav mani pēdu nospiedumi. Es basām kājām pa jūras auksto ūdeni dzīvojos tikai vakarā pirms gulēt iešanas, lai sagurušo pēdu asinsvadus satriektu ar aukstuma šoku un tie sarautos tā samazinot tulznu rašanos iespēju un otrs gadījums, kad piespiedu kārtā nācās šķērsot upi vai ikdienas rituālā mainot sakarsušās zeķes aptuveni ik pēc 10 noietiem kilometriem.


Skatu mirāža dodoties taisni pretī 7. nakšņošanas vietai vidus posmā Palanga- Liepāja. Netālu no Papes ezera apvidus, aiz apdzīvotas vietas Rucava un pirms Peši. Tajā posmā iepazinos ar lietuviešu pāri, ar kuriem mazliet parunājos, jo nogurums no ceļa lika apstāties un nesteigties nekur tālu prom, vismaz parunāties pie makšķerniekiem, kas jūrā makšķerēja 'Pamelas Andersones' un ja sagadītos arī butes. Lietuvieši nopirkuši mājas Latvijas krastos salīdzinoši daudz, pavada tur bezmaz katru nedēļas nogali. Aizrunājāmies pat tik tālu, ka sieviete izteicās uztaisīt sviestmaizes un aizskriešot uz māju, tā esot tikai 200m tālāk, pavadīja mani ar tekstu- budj drugom, podožģi. Vīrs noteica, lai noteikti atnesot arī kolas bundžiņu, un žāvētus augļus. Jāsaka, ka tas man arī patesībā bija labs dopings nākamajā dienā, jo patiesi biju mazliet pārrēķinājusies ar līdzņemamo pārtiku uz divām dienām, un biju rēķinājusies ieiet Rucavā nopirkt ko ēdamu, bet izklejojos pa krastmalas tuvējām mājām, sapratu, ka dziļāk sauszemē neiešu un kartē uzrādītais veikals tā arī palika man nezināmā vietā un kā nekā, man Dievs bija atsūtījis eņģeļus makšķerniekus no Lietuvas, lai viņi atnestu man ēdienu. Ko es par to varu teikt?! Mana sirds var būt tikai pateicīga par Dieva varenību, kurš zina, kas mums katram konkrētajā brīdī ir patiesi visvairāk nepieciešma. Slava Dievam, uz kuru es mācos paļauties un lepojos, ka Viņš mani ir radījis ar saikni meklēt paļaušanos uz Viņu pašu.



Pirms 8. dienas noslēguma posmam, tuvojoties Liepājai.




Skatoties uz šo ainu, es katru reizi iedomājos par to, ka kāds man te blakus jāj līdzi ar stirnām. Bij posmi, kad skaitīju, ka tie varētu būt kādi 4 vai 5 stirnveidīgie, kuru paralēli jūrai gājiens man likās mazliet vairāk nekā tikai jocīgs, jo pat Kuršu kāpā, kur cilvēki mazāk, nekur nemanīju paralēlo gājienu, tikai atnākt padzerties vai vēl ko un ātri atpakaļ kāpā. Bet šeit tas bija savādāk. Pamanīju pie Poligona un kādus 10km tie man gāja paralēli, šur tur uzradās un pazuda, pat šķērsojot upju pietekas, par ko nodomāju, ka to galamērķis nebija saldūdens meklēšana, tātad, - kāds manā ceļā jāja man blakus ar stirnām.


9. tajā nakšņošanas rītā pamodos ar skatu bez ūdens debesu līnijas. Skats pie Ziemupes. Katru rītu sagaidīju ar interesi- kāda tad šodien būs jūra un kāds šovakar būs saulriets. Patiesi, šie uzstādījumi katru rītu un dienu bij pilnīgi atšķirīgi. Dabā nekādas garlaicības, sevišķi laikam pavasarī, akd daba mostas un viss pārējais.


Mans saulriets stāvkrastā, kuru gan līdz galam tovakar nesagaidīju, jo devos savā drošajā auduma namiņā, lai pēc krietnā gājiena atgūtu spēkus nākamajam ceļa posmam. Garākais posms ārpus apdzīvotām vietām- trīs naktis dabā pēc kārtas. Jāsaka, ka pirmā dienā biju nobijusies kā diegs, bet ar katru nākamo radās mazliet vairāk drošības sajūta un bailes mazinājās,kaut gan tas tikai tāds secinājums tādā klusumā. Citos laikos, citos apstākļos un citā vietā, vecumā, noteikti viss atkal būtu citādāk.




Pēdējie kadri jau no Liepājas, garāmejot slavenajai Karostai un no malas pa fikso apskatot Sv. Nikolaja Pareizticīgo katedrāles spožos kupolus, kas tā vien vilināja, lai spožums tiktu paņemts līdzi kadros manā mini fotokamerā, lai pēc tam spožotos attēlos par atmiņām ceļojumā, ko gāju toreiz ar kājām gar jūru un toreiz tas likās nezin cik daudz.

FOTO: / Beach trip - Lithuania - Latvia  Sea Border / 2016 / May /

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru