Māmiņdienas ietvaros, bieži tiek citēti vārdi par to, ka vai māte var pamest savu zīdāmo bērnu un pat, ja tas notiktu, tad Dievs nekad nepamet.. Man ir bijuši gadi, kad māmiņdienas pārdomas šķiet smagākas kā varētu pacelt, jo tas ir ne tikai mūsu pašu uzlikts smags atbildības slogs, bet arī vide dod tādu noskaņu, ka mammai ir jāatbild par bērnu līdz 18 gadiem, ja ne tik veiksmīgs gadījums, tad visu dzīvi. Pati esmu nokļuvusi paaudžu saasinājuma epicentrā, jo audzinot mazus bērnus, daudzi cilvēki vērtē attieksmi un izturēšanos pret mātes un bērna attiecībām, audzināšanas metodēm un reizēm izturas kā pret mazu bērnu profesionālu spēju sacensībām un mērīšanos visos parametros. Kad sieviete dzemdē pirmo bērnu, tad būt novērtētam, pieņemtam, pareizi visu darošam ir ļoti liela vērtība jaunās māmiņas acīs. Kaut kādā ziņā, mēs katra vēlamies būt ideāla visās jomās un tas, pašā saknē, jau nav nekas slikts, vēlēties izdarīt visu maksimāli labi. Pat ja aizdomājamies, papētam, ko saka Bībele par mātes būtību, lomu, spējām, ko saka Raksti, tad es nejūtu tik lielu uzsvaru un spiedienu par to, jo šķiet, ka tā laika kulturālais fons nebija tik ļoti fokusēts uz tām lietām, standartiem, kas ir aktuāli šodien. Piemēram bērnu uzturs vai apģērbs nav bijis tik svarīgs, kā tas ir šodien. Ja mēs paskatamies daudzbērnu ģimenes, tad tas mazliet izskatās vairāk pēc tāda bibliska modeļa, kā viena bērna audzināšanas pirkumu detalizācija un svarīgums. Man gribas paskatīties, kā cilvēks ir attīstījies šodien un kāds cilvēks ir aprakstīts 2000 gadu atpakaļ, tad nevarētu gluži teikt, ka knupis, kurš tiek pasūtīts no konkrētas Norvēģu firmas vai zobu birstīte mazulim līdz gada vecumam, kura tiek ražota no bioplastmas ir tas, kas dod bērnam attīstībā labākus rādītājus salīdzinoši ar mazuļiem, kuri bija audzināti līdz 80. gadiem. Es reizēm novēroju, ka pāraprūpe tiešām nedod labākus rezultātus. Ja mēs skatām iepirkumus, tad bērnam jau vienalga vai rati maksā lietoti pa 50 eur vai jauni ar zelta spārniņiem pa 800eur. Atšķirība rodas, kad neļaujam bērnam brīvi pie tiem pieturēties ar netīrām rokām, lai tik varētu pēc tam tos labi pārdot un ar to radām pašas sev spriedzi.
Ja tā padomā, kas tad rada to visu burzmu ap māmiņu lomas smagumu? Es atzīstu, gan sev gan visiem, ka neesmu necik ideāla mamma un šodienas komplektācijā, izgāžos visos bērna audzināšanas jautājumos. Mātes loma ir tik ļoti smaga mūsdienās, jo daudzās lietās tēvi nav klātesoši un nākas apvienot darbu ar bērnudārzu, apmaksāt visādas koriģējošas, izglītojošas mācību iestādes un pulciņus, pie tā visa ir vēl papildus nosacījumi, ka jābūt pašam par piemēru, citādi bērni nedarīs to, ko viņiem saki, ja pats to nespēj izpildīt. Kaut kādā ziņā bērnu audzināšana ir kļuvusi sarežģīta arī likuma priekšā, kad pats vecāks ir atbildīgs par bērna attīstības līmeni, jo bērnudārzam neesot atbildība iemācīt viņiem rakstīt vai lasīt un nerunājot nemaz par cieņpilnu attieksmi, kad bērns lielāko daļu no savas bērnības pavada izglītības iestādē, kas noteikti ir vairāk nekā vecāki pavada vakarus un brīvdienas ar nogurušu bērnu, 3 stundas pēc dārziņa, līdz miega laikam. Tam visam vēl varam pieplusot bērnu tiesības un aizliegtas un rekomendētas soda sistēmas, kur tiek draudēts par bērnu atņemšanu, kad netiek ievērotas visādas bērnu regulas. Es šajā Eiropas modelī redzu tādas nereālas gaidības no visām pusēm, kad likums liek iet strādāt un liek vēl bērnu audzināt un mācīt cieņu, kad uz pirmo klasi viņš jāaizsūta diezgan izglītots, kaut es redzu man nav pedagoģiskās spējas izglītot cilvēku, ņemot vērā, ka mazais uzvedas un atļaujas visu to, ko viņš var pieteikt no sevis un atļauties tikai savā brīvajā vidē, ne pedagogu klātbūtnē.
Pāri visam, es domāju, ka mātes loma ir tiešām vērtīga un nozīmīga, jo tā iznes daudzas lietas un pat pārāk daudz. Ar vārdu "iznes" es tā arī redzu, ka Dievs sievieti ir radījis ar spēju nest, barot, audzināt. To mēs redzam viņas ķermeņa uzbūvē, ka nest ir milzīgs potenciāls, tik jāuztver, kurā brīdī būtu pareizi ļaut iet un palaist vaļā, kas kļūst citādi par nastu, kura būtu jāuztic Dievam un jāatstāj pie Kristus kājām vai pie krusta jāpienaglo tas, kas mūs nomoka. Marija un grēciniece, kuras nonākušas pie Jēzus kājām, tika redzētas izlejam eļļu uz Jēzus kājām, vai asaras, kad iznesam savus gada uzkrājumus un noliekam tos lūgšanās, un savu goda rotu, ar saviem matiem susinām kājas, tādā veidā paužot un izliekot visu, kas jāatdod Jēzum, ko nav vērts paturēt sev vai lepoties ar to. Zīmīgi, ka mēs nevaram Jēzu padarīt nešķīstu, lai kas tas būtu, ko mēs nesam, jo Jēzus ir augstāks par visu un visiem.. Kurš spēj aptvert, ka Jēzus kājas ir pēdējā instance, kura atlaiž grēkus un varam būt brīvi no tā, kas mums ir līdzi. Vīri viennozīmīgi ir palīdzīgi audzināšanas jautājumā, kad viņu izbrīnītā seja izdzird bērna ballītes sarakstu ar nepieciešamajiem atribūtiem, tas palīdz atslābt un visu darīt vienkāršāk, jo būsim godīgas, lai mūsu sirdis nebūtu tik satrauktas, mums vajag šo vīrišķīgo vienkāršību mazliet vairāk un sievišķo detalizāciju sabalansētās devās, lai lieki pašas sev neradītu mākslīgu stresu, bez kuras varam bērna dzimšanas dienu nosvinēt neizraisot visa klana skandālu, jaunas kredītsaistības vai nervu sabrukumu un depresiju.
Bērnu audzināšana ir tāds kluss moments, kas maz apspriests Bībelē un gan jau dēļ tā, lai mēs katra prasītu Dievam pašas, kā mums rīkoties konkrētā situācijā, mūsu apstākļos, nevis izmantot vienu šablonu, kas būtu derīgs 6000 gadus (bet varbūt ir lietas, kuras ir saglabājušas vērtību visiem cilvēkiem?).
Kimono ir viens no produktiem, kurš, uzskatu ir diezgan ilgdzīvotspējīgs.. jo, der dažādiem izmēriem un der dažādiem dzimumiem un nav principiāls, bet gan stila un gaumes jautājums. Domāju, ka vispār mums katram vajadzētu nēsāt apģērbu, kurā jūtamies komfortabli. Šeit vieta protestiem un iebildumiem, bet jā, iespējams ieiet galējībās, bet tas tak ir katra pašrisks, un dromses, iekšējā resursa rādītājs, jo parasti tak apkārtējo komentāri spēj daudz ko nokaut. Ja esi palicis dzīvs, kad vilki pumpainas dzeltenas bikses, tad nozīmē, ka tas ir tavs komforta līmenis un nav nekas traks, ka cilvēks ietērpjas nestandarta krāsu apģērbā.
Miksēti materiāli ar dažādām īpašībām. materiāli, kuru sastāvu es nemaz nevaru pzteikt, jo nezinu. Kad veikalā iegādājies audumu, tad tam nenāk līdzi paskaidrojums, kas par sastāvu un mazgāšanas īpašībām, kādas vajadzētu ievērot, tāpēc ir traki, bet lielākajai daļai audumu es nezinu to kopšanu. Vajadzētu iegādāties aparātu, kurš nosaka audumu sastāvu, jo nu jau tik daudz sajaukumu, pārstrādāto materiālu, ka noteikt materiālu nemaz īsti nav iespējams.
Tāpēc, mazgājiet, kā speciālisti iesaka- 30 grādos un lietojiet dabīgus mazgāšanas līdzekļus. Žāvētājā ievietot tikai pārbaudītas lietas un pie nosacījuma, ka nav variantu vai gluži nepieciešamība. Dabīgās krāsas var tikt sabojātas pie pārāk biežas mazgāšanas. Zinājāt, ka džinsi parasti jāmazgā ik pēc 5 līdz 10 nedēļām, vai tikai tad, ja tie ir redzami netīri vai smako, lai saglabātu to formu un krāsu. Pārāk bieža mazgāšana izraisa priekšlaicīgu krāsas izbalēšanu un auduma nodilumu, lai gan biežāka mazgāšana (ik pēc 3–5 valkāšanas reizēm) var būt nepieciešama, ja tie ir izstiepti vai valkāti karstā/mitrā vidē. Mazgāt tikai aukstā ūdenī. Ir speciālisti, kuri iesaka tos nemazgāt ūdenī, bet gan izmantot speciālu traipu tīrīšanas tehniku, apberot ar pulveriem, un ievietojot saldētavā.
Teiksim tā, būsim saudzīgi ar materiāliem un resursiem, nav vajadzīgs mazgāt apģērbu katru reizi pēc vilkšanas, ja apģērbs nav nosmērēts.
Man reiz, 2025. gadā bija sakrājusies kaudzīte ar omīšu iekrājumiem, kuri savulaik bija diezgan novērtēti un dažādu reformu dēļ, finansiālu iespēju, paaudzes piešķirtā nesvarīguma, laika trūkuma dēļ, tika nenovērtēta pirmā lietderības spozme un daži dārgumi aizķērās starp citiem apģērbu gabaliem, augšējā antrasola plauktā aizmugurējā kaudzītē un klusi un mierīgi izdzīvoja politiski mainīgo situāciju padomju laikos un pēcāk latu nomainīja eiro un iestāšanās Eiropas savienībā, kad šādu senu auduma gabalu vairs nevienam pat nebija kam atdot, jo Liepājā ienāca Ņujorkers un pēc tam Pepco ar savu lēto darbaspēka un zemās kvalitātes piedāvājumu, kas šodien liekas kā no debesīm nokritusi medusmaize, un pieejamais piedāvājums jau viss sašūts un nav īstas vajadzības vairs meklēt šuvēju un maksāt lielas naudas, jo cena tādam šuvēju izstrādājumam jau sasniedz nopietna izejama apģērba cenu, kur paskatoties uz šiem auduma gabaliņiem, vairs neliekas vērts tajos ieguldīt. Un uz šodienu, tie jau sasnieguši gandrīz vai ne gluži antīku, bet gan seno dienu statusu un stipri izteiktu neaktualitāti tās ņurcīgās kvalitātes, neelastīguma dēļ. Tajā pašā laikā, veikalos nokritās citu, līdzīgu audumu kategorijā kvalitāte un kokvilna, kura ražota ap 80` un 90` gadiem, saglabājusi savu izturīgumu līdz mūsdienām, bet pieejamie veikala audumi liek apšaubīt savu kvalitāti tik tālu, ka pircēji baidās riskēt tos pirkt, jo arī tiem vairs nevar uzticēties un pamazām, mākslinieki sākuši medības un novērtē gan šūšanu hobija līmenī gan vecos labos omju audumus un pat rakstus, kurus mana mamma jau novērtē kā veclaicīgus, jo pusi dzīves tos valkājusi. Tagad otro roku veikalos vigli nododami mājas atlikumi un par pāris kapeikām var iegādāties šo seno kultūras mantojumu oriģinālā versijā, ar visu aromātu, un iztēli, kā tie nocelti no veco laiku antrasolu augšējiem plauktiem, kam locījuma līnija vai nu izbalējusi vai nodzeltējusi, kuram mazgājot uzrodas pastiprināts senioru skapju aromāts un pēc mazgāšanas ieraugāms, nu jau mazliet piemirstais nopietni saņurcītais audums, kuru ja mitru neizgludināsi, tad to pēc tam būs grūti izdarīt, vēl jo vairāk, kad kaut ko uzšuj, tad rokas un dekoratīvās piešuves, savilkumus esi nelaimīgs gludināt.
Pirmo reiz, kad izdzirdēju, ka īsta lina pazīme ir grūtā gludināšana, sapratu, ka tas tad nemaz nav vairs tik briesmīgi jāgludina, jo citādi nevar redzēt tā kvalitāti. Pamazām izprotu materiāla paša, kā tāda pievienoto vērtību. Mums nav jāizdedzina audums, lai sasniegtu savu iedomāto gludo kvalitāti, bet gan īsta lina bonuss ir, kad audums apņem kakla līniju vai ceļgali ielocās mūsu ķermeņa formā, jo audums paliek silts un plastisks,.. tas pielāgojas un transformējas. Pamazām piedodu modes cilvēkiem, kuri velk mugurā dīvainas tekstīlijas, kuras izskatās kā purva zāles. Tikai medījot īstu šķiedru izprotu, cik reizēm ir nesvarīgi izdedzināt kleitu ar gludekli, jo citādi tiek lauzta materiāla šķiedra. Es te nerunāju par ķīmiskām trenužku šķiedrām, kuras nokarājas, jo nosēdētas dīvānā pie Tv.. kaut varētu arī tas būt kā atsevišķi izceļasms materiāla bonuss. Es runāju par siltu dzīvu materiālu, kurš pēc mazgāšanas atgriežas savās formās un ir patīkami redzēt abus šos procesus un ieraudzīt kā sāk spuroties kara krekls, jo tas ir piedzīvojis savu vectēva statusu tiešā un pārnestā nozīmē.
Blūze, kura veidojas no audumiem, kur rokas atnesa omīte no pārvākšanās tīrīšanas- superviegls maigs audums, kuram patīkami pieskarties un valkāt karstā vasarā. Auduma prints nu ļoti atgādina bērnību no 80tajiem, kuru grūti pierādīt, jo nav saglabājušies fiksēti pierādījumi. Bērnības garša un maigs atmiņu uzplūdums, kurš ieved romantiskā nostaļģijā, kad bērnībā bija jādomā par daudz mazāk lietām, kā tas ir šodien. Pati doma par to, ka vasarā vari plikām pēdām aizskriet līdz upei un sēdēt uz baļķa tiltiņa un vienkārši vērot kā ūdens tek pār gandrīz melnajiem akmeņiem. Kas var būt labāks par šo bērnības epizodi?!
Priekšpusē sirsniņu kokvilna, cieta un salīdzinoši nepatīkama struktūra, blīva.. ar cerību, ka mazgāšana padarīs to daudz cilvēcīgāku. Audums, kas palicis pāri no kovidlaikiem, kad iepirku audumus, lai šūtu maskas, vairāk jau tas iegādāts dēļ zīmējuma un materiāla ieteikuma un cenas, ne no tā patīkamās struktūras. Otrs priekšas rozā audums, ar smalku zariņu zīmējumu, pa tiešo no manas mammas kolekcijas, bet atnests no citas omes skapja. Cik interesanti, kad mana mamma to valkājusi, ka nevēlas to redzēt, tad tas uzrodas manā kolekcijā no citiem avotiem. Piedāvāju mammai uzšūt blūzi, bet saņēmu atbildi, ka viņai jau šo noriebies valkāt. Lūk ko nozīmē padomju laiks, kad šūšanas cilvēki nopirka to, ko varēja un tik daudz, ka 40 gadus nevar ne novalkāt, ne atskatīties, jo desmitiem gadus to nācās nēsāt. Jāsaka, ka auduma struktūra šķiet ļoti šķidra un dīvaina, itkā ir šķidrauta pazīmes, malu apstrādei pat varētu likties, ka overloks to nespēj noturēt savos rāmjos, un ja šo valkās cilvēks, kuram padusēs pa šauru, tas šķiedrās drīzi vien tas radīs savus atvērumus. Pamanīju ka dažām kokvilnām ir pielipšanas struktūra, neesmu speciālists, bet materiāls, kurš neslīd arī mazliet ir neērts materiāls, tomēr.
Aizmugurē arī divi interesanti audumi. Rozā sprādziens batikas darbnīcā. Mājas aresta sezonā batikas bija topā, jo cilvēki nedrīkstēja iziet ārā un turpināt savus trakos šopinga ieradumus, tad internetā daudz laika pavadīja un paši mēģināja lietas mājās un pārveidoja garderobi no tā, kas bija pieejams savā skapī. Es līdz galam neesmu batikas mīlētājs, bērnībā, mākslas skolā dažādas lietas krāsojām un man šī tehnika nav gluži palikusi sirdī kā ļoti mīlama un atkārtojama, tas varbūt dēļ specifiskiem ļoti uzkrītošiem printiem, tāpat kā bērzu un rožu tapetes, kuras ātri apnīk, ka tu viņa pēc tam drīzāk jau ienīsti, cik uzkrītošas tās ir bijušas. Kaut, ja pavērojam dabīgu materiālu krāsošanu un saskanīgu toņu, interesantu kombināciju vai japāņu vāžu stilu, kur sarežģītās locījuma tehnikās tiek veidoti raksti ar tumši zilu krāsu, tad varu teikta, ka tas gan patīk labāk manai dvēselei. Šis konkrētais muguras gabals atradās manu vecāku lauku mājā, maisā, kurā bija salikti ārā metamie audumi, kuri pat īsti nederēja netīrumu lupatiņām, jo matērija tāda cieta, ļoti cieta kokvilna ar kādu piejaukumu, varbūt. Šir ir vienīgais no pamatblūzes, kas izgriezts no skolas apmācības programmas uzšūtajiem gatavajiem svārkiem. Tie bija svārki, mini, kurus izkatījās neviens nebija novērtējis un man likās, ka krāsu gammā, tam varētu dot otro dzīvi, tāpat kā Dievs dod dzīvību mums, kuri bijuši grēcinieki, materiāls, kurš 5.gadus nogulējis bēniņos maisā sarp ārā metamiem, dzīvi neizturējušiem, neatgriezeniski bojātiem tekstiliem. Izcelts un novērtēts pēc 20gadu arhivācijas vēl pirms šķirošanas.
Otrs aizmugurē tumši bordo, mazliet šķidrautveidīgs audums ar priežu rakstu adruku,- diezgan audums manā gaumē. Saredzēju viņā potenciālu kādam japāniskam piegriezumam, bet šeit viņš uzprasījās kompozīcijā pie līdzvērtīgiem komandas biedriem, kuri pārvarējuši savu cīņu, lai nodzīvotu līdz 2025.gadam. Šo arī man atnesa viena kundze, kad bija tīrījusi savus skapju arhivārus.
Apkaklei arī tāds smuks veclaicīgi romantisks audums, kuru nopirku gan jau kādus 9.varbūt gadus atpakaļ kādam pasākumam kā drapēriju, kādus 5. metrus, kur pamazām tiek uzšūta kāda ķešiņa, apkaklīte, detaļas ar lieliem ziedu, printiem. Audums piedalījies sieviešu dienu drapērijos, gandrīz ticis pie galdautu funkcijas, bet izsprucis. Kopējā blūzes kontekstā pats jaunākais un laikmetīgākais, struktūra patīkama, blīva, bet ne cieta, maigas krāsas, nevaru pateikt, kāds sastāvs, jo redzams, ka kombinēts. Bonusā kabatas no superīgas jaunības blūzes, kura tika novalkāta, ka nevarēja to vairs reanimēt, bet kabatas palika neskartas, jo mēs tak tās mazās blūžu priekškabatiņas vispār nelietojam, vai ne? Plecu uzšuves no kādas vēl jaunākas kolekcijas, kuru jau paspēju aizmirst, matariāls, kurš ļoti ņurcīgs, bet man nu ļoti patīk, ka patīkams taustei un plīvo vējā, ja dzīvo Liepājā. Varētu būt poliesters iejaukts, kurš gludinot uzreiz izgludinās kā izlīmēts.
Lūk, apskatot šo kombināciju varu teikt, ka šis šuvums, manās acīs, paceļas vērtībā, jo detaļas, ja tās saskaitām kopā, ir redzējuša daudz vairāk nekā manas acis, dzīvojušas ilgāk nekā mana dzīve. Es saredzu vērtību tajā, cik resursu ir ieguldīts, lai katrs no šiem materiāliem šodien būtu dzīvs manā priekšā un pēc 20 gadu gulēšanas plauktā ir pelnījis, ka beidzot no tā tiek izgatavots kaut kas tāds, ko novērtē paaudze, kura nav piedzīvojusi neko no tā ko šie materiāli. Šeit es nemaz nepaceļu jautājumu par tehnisko ražošanas procesu, kuram katrs no šiem gabaliem ir izgājis cauri, kur kāds ir bijis Indonēzijā, kāds Indijā, starp citu vidējā pogu rinda ir nogriezta no kāda pandžabi, ko neatceros kur dabūju, otro roku piedāvājums, - Indijas viens no tradicionāliem apģērbiem, kur krāsu shēma man nu ļoti iepatikās, kā tā savienoja visu šo komplektu kopā un visam uzlika skaistu pieturpunktu. Jā, varbūt kaut kas Krievijā ražots, uzpleču blūze varētu būt no Spānijas, bieži cubus un HM lietas tiek šūtas Bangladešā, Ķīnā vai Turcijā.
Saki vēl, ka te nav kaut kas interesants un novērtējams sanācis? Turpinu nest šo kompāniju uz sevis pa Latvijas konferencēm, miD ierakstiem, draudzes sapulcēm, un arī lai atrādītos, ko esmu radījusi uz Latvijas lauku galiem pie saviem senčiem, kur savienojas visi nostaļģiskie tilti.
Un atkal pienākusi ziema, kad pārskatu savu apkārtni manā dzīvojamā telpā, un redzu, cik spēcīgi izlaužas no manis divas lietas:
1. Radīt apģērbus, kurus mana apkārtējā sabiedrība neatzīst kā ikdienā valkājamus. Pārskatot savu roku darbu un to, kas iznāk ārā no manis vai to vēlos vai nē, domāju izlaužas Dieva daba, kas ir ielikta cilvēkā. Cilvēks, kurš radīts pēc Dieva tēla un līdzības, grib izlauzties un radīt ko tādu, ko šodiena nav redzējusi un nav ieradusi. Es nenoliedzu, ka pelēkas krāsas kapsula būtu kaut kas slikts vai radīt ko neitrālu būtu nevajadzīgi, bet gan katrā cilvēkā ir daļa no Dieva krāšņuma, nodoma, matemātikas, materiāla konstuktivitātes, katrs rada citu niansi un neviens nekonkurē ar otru, bet gan papildina savas dizaina, konstrukcijas, tehniskās iespējas varietātes. Pat, ja mana ikdienas realitāte un noskaņojums, nesakrīt ar to, kas tiek radīts, tas vēl vairāk apstiprina to, ka tas ir Dieva dabas krāšņums, kas izlaužas un cilvēks ir vairāk kā instruments, kurš translē nevis ir avots, līdzība Radītāja vēlmei izpausties, atspoguļot, kombinēt, dāvāt ko jaunu, papildināt, lai dārzs uz zemes, ar tai pieejamiem materiāliem, tiktu papildināts ar jauniem elementiem un kombinācijām, lai iepriecinātu skatītāju.
2. Atjaunot, labot, uzlabot apģērbu, papīra lietas. Redzu, ka Dievs ar mums dara to pašu, varbūt tas ir signāls tam, cik ļoti man vajadzīga dvēseles atjaunošana, jo Viņš ar to nodarbojas pastāvīgi. Neizmest rokām adītu cauru zeķi, bet to salabot. Adīt gabaliņu tekstila no dzijas atlikumiem un kaut ko saveidot, lai izveidotu ko derīgu. No olu kastēm, tās neizmest atkritumu kalnā, bet izveidot no tiem lielus dekoratīvus traukus svētku noformējumam. No neformīgiem dvieļiem, kuri zaudējuši formu, izgatavot somu vai pludmales bikses. No papīriem, kuri piebāzti pilni apavi, kad tos iegādājies, izveidot japāņu stilā sašūtu žurnālu pārdomu, emociju, uzlīmju grāmatiņu. Vecos kompaktdiskus sagriezt un uztaisīt disko bumbu. No puzles, kurai pazaudēti daži gabaliņi, salīmēt augļu trauku. Mammas jaunības kleitas neizmest, bet izgatavot sapņu kleitu ar vecāsmammas špicēm un second hand atrastajām mežģīnēm. Novērtēt to, kur reiz kāds ir ielicis visu savu spēju un sapņu, varbūt visu mēneša budžetu, lai uzšūtu kleitu, kura pēc 20 gadiem karājas humpalās par 4eur iegādājama, un padarīta redzami nevērtīga un apkaunota. Protams, domāju, ka Dieva darbību apzīmēt ar to, ka Viņš strādā, izklausās, ka cilvēks kā princis tiek aprūpēts un Dievs ieņem aprūpētāja lomu, kas nozīmē, Dieva statusu pazemināt zemāk par to, kurā Viņam reāli būtu jāatrodas. Jo, Dievs izveidoja dārzu un sacīja, ka nu tas ir gana labi izveidots un ielika tajā cilvēku, lai tas par to rūpētos un koptu. Interesanti, ka Jaunā derība apraksta Tēvu kā dārza kopēju un ka mēs esam tie zari. Tad kā tas sanāk, vai tā ir paralēla līdzība vai tas ir viens kopējs stāsts? Manī tā ir kā iekšēja cīņa- materiālu izmantot līdz galam, itkā Dieva vēlme, kad Viņš redz kur noved pazuduša cilvēka stāsts, to neizmest, bet gan atdzīvināt, uzrunāt, atjaunot un piecelt, lai tas varētu radīt un labot pārējos. Šī smagi uzrošā doma neizmest, bet izveidot ko labāku, no tā kas jau reiz pabeidzis ciklu, mazliet ir smaga, jo tas nav atbilstošs mūsdienu klasiskās mazās telpas koncepcijai. Kur un ko visu šo procesu veikt? Ir vajadzīgs savs dārzs, nams, kurā eksperimentēt, kā Dievs, kurš rada sev telpu, zemi, un cilvēku, ar kuru komunicēt un kuru vadīt, kā līdzvērtīgu spēles dalībnieku pēc Dieva Tēva radītajiem noteikumiem. Un tomēr, kāpēc vieglāk ir atmest veco un ņemt jaunu, jo tas ir itkā labāks un skaistāks? Kāpēc ne visiem ir vēlme labot un izmantot piedāvāto resursu līdz galam? Jau noformulējot šo jautājumu, tas pats atbild, pirms paspēts to izteikt. Mēs katrs izmainam kādas lietas savā dzīves ceļā un mūsu pārvaldības pults pogas mēdzam spaidīt paši. Dažreiz mūsu panelī ir tik daudz nezināmo, ka nospiežot kādu pogu, neredzam, kur tā noreaģē un tādā veidā saspiežam citas pogas un nespējam uzlikt atpakaļ pamata iestatījumus, lai spētu palikt neizmainīti un turpinātu pirmējo mūsu programmu, kam bijām radīti. Cik ļoti visas lietas, kuras ir uz zemes, palīdz mums izprast mūs pašus, jo ziniet, ko? Cilvēks ir tik sarežģīts, ka viņš pat pats nespēj sevi saprast, lai nokontrolētu visus procesus līdz galam.
 |
| Šo varat iegādāties. M/ L izmērs |
Tiem pievienojās teksti, kuri parāda, ka drēbes ne tikai silda vai aizsedz ķermeni, bet arī nes ziņu apkārtējiem. Dzirdēts, ka neviens tos nelas, bet kad redzam, ka puika uz ielas nēsā cepuri, kurai rakstīts "meitene" tad gan tas mūs uzmudinātu izteikties. es domāju, ka tas pierāda, ka mēs lasam tekstus un ka veikalos tos izvērtējam.
1. Pēdējās dienas sanācis mazliet brīvāks ekrāna laiks un izdevies noķert dažas domas, kas uzpeldējušas brīvā prāta režīmā. Viena no tām ir par to, ka mēs visas lietas darām un runājam, izejot no savas ikdienas kastes, kurā atrodamies, kurā piedzīvojam lietas, kurā pieredzam savas emocijas, ar tiem cilvēkiem, kuri ar mums dzīvo mūsu kastē. Kaut kādā ziņā, mēs atļaujam atstāt ietekmi tikai tiem cilvēkiem, kurus ielaižam savā kastē. Mūsu redzesloks paplašinās tikai tik tālu, cik atļaujam sev iziet uz risku. Pat gaume ir atkarīga no tā, cik daudz ļaujam iet tālāk nekā mūsu ciems, kurā esam izauguši, grāmatas, kuras lasam, filmas, kuras skatamies un tēmas, par kurām interesējamies. Kad paši sev neesam interesanti un ne par ko īpaši neinteresējamies, tad mūsu izskanošais Vārds ir kaut kādā ziņā ierobežots. Un gan jau grūti atzīt, bet mēs arī esam tie ierobežotie savu domu saimnieki, kas bez Dieva gluži tālāk par savām vajadzībām nav spējīgi īsti skaidri redzēt. Šīs domas un pārdomas radās no tā, ka ceļošana un sastapšanās ar citām kultūrām, izaicinājumiem jaunās vidēs rada jaunus iespaidus, pieredzes, kuras mūs paplašinaun ļauj mums dzīvot savā jau lielākā kastē. Pat jauna veida problēmas izplata mūsu redzesloku, mūsu teritoriju, ka esam bijuši daudz tālāk nekā iepriekš, apguvuši ko jaunu un nebijušu, ko mūsu sirdis nav pieredzējušas.
Nu jau gan sāk likties, ka dienas iet uz beigām un mūsu 25dienu atpūtai drīz pienāks labs gals un mēs atgriezīsimies mājās un te pēkšņi izskan piedāvājums doties ārpus Baki, lai dotos mazā trekingā. Piedāvājums izbraukt ar autobusu, kas ir arī nedārgi, salīdzinot ar dienas tūrēm vai par auto nomu, kur drīzāk mīnuss būtu mūsu nespēja vadīt auto tādā trakā satiksmē un sarežģītā ceļa shēmā. Stundas brauciens un ieraugam brīnumu, kurā plānots uzkāpt. No malas grūti spriest, jo neesam pieredzējuši kalnos kāpēji un ievērtēt zemes paugurus no lejas nav gluži tas pats, kas to darīt sēžot pie datora vai runājot ar kādu speciālistu.
Kāpiens no lielceļa līdz virsotnei, kur tiek uzskatīts, ka jāuzbrauc ar auto un tālāk tik jādodas kalna spicē, kur atrodas maza būdiņa ar lūgšanu vietiņu un tēja šodien tika piedāvāta par sirdsapziņas ziedojumu. Kāpiens uz akmens klinti, pa speciālām kāpnēm bija diezgan iespaidīgs, teiktu ka ne īpaši pārliecinošs, akmens sienas bij tik daudz rokas aiztikuši, ka tas kļuvis slidīgs. Pat apavi arī likās slidīgi, visur kur gājām, īpaši kāpiens lejā šķita aizdomīgi avantūrisks. Kā jau izklausās, tad lejā nodomājām doties pa taisno. lai kā tas izklausītos tā tas arī bija ieplānots. No augšas un kartē izskatījās tā lieta diezgan vienkārša, bet realitātē adataini krūmi, brīdinājums par čūskām, zīmes, ka tur nevar iet un akmeņaina šļūdoņa sajūta neatstāja mani visu to stundu vai pusotru, kad mēģināju balansēt, lai tiktu lejā. Man kaut kā bij licies, ka esmu traka persona un parakstos uz visādiem dīvainiem izgājieniem, tad varu teikt, ka manai pieredzei šis bij diezgan traks pasākums. Stāvs kalns, ak'meņains, šļūdošs, izrādās visi augi sausā zemē aug ar adatām, ... man pat likās, žēl ka nenofotogrāfēju pierādījumus, tur bija sakaltusi čūskas galva, tagad neviens man nenoticēs, .. aiz bailēm aizlaidos prom no turienes un vienīgais mierīgais pārsteigums bij bruņurupucis. Tā vispār notiek? Jāizpēta vai tāda lieta vispār ir iespējama. Nu bilde ir, neviens neapstrīdēs.
 |
| Autoostas košums ar belaši stilu, kas uzpeld mūsu padomju atmiņās kā neatņemama sastāvdaļa. |
.jpeg)
Piedāvājumā daži kadri no ceļojuma, skats pa logu no 6. stāva. Stadions noder sporta nodarbībām, un izskatās, ka nodarbības notiek vienlaicīgi 5-6 klasēm un esot pat 3 plūsmas dienā. Vienvārdsakot sporta skola vada nodarbības laukā. Šodien mani izbrīnīja ieroču piemērīšana, nevarēju noturēties un 16x zoom ziepju trauks pievilka man kadrus lai mūs visus iepriecinātu ar neierastiem kadriem.
