Lietu labošanas kāre

 Un atkal pienākusi ziema, kad pārskatu savu apkārtni manā dzīvojamā telpā, un redzu, cik spēcīgi izlaužas no manis divas lietas:

1. Radīt apģērbus, kurus mana apkārtējā sabiedrība neatzīst kā ikdienā valkājamus. Pārskatot savu roku darbu un to, kas iznāk ārā no manis vai to vēlos vai nē, domāju izlaužas Dieva daba, kas ir ielikta cilvēkā. Cilvēks, kurš radīts pēc Dieva tēla un līdzības, grib izlauzties un radīt ko tādu, ko šodiena nav redzējusi un nav ieradusi. Es nenoliedzu, ka pelēkas krāsas kapsula būtu kaut kas slikts vai radīt ko neitrālu būtu nevajadzīgi, bet gan katrā cilvēkā ir daļa no Dieva krāšņuma, nodoma, matemātikas, materiāla konstuktivitātes, katrs rada citu niansi un neviens nekonkurē ar otru, bet gan papildina savas dizaina, konstrukcijas, tehniskās iespējas varietātes. Pat, ja mana ikdienas realitāte un noskaņojums, nesakrīt ar to, kas tiek radīts, tas vēl vairāk apstiprina to, ka tas ir Dieva dabas krāšņums, kas izlaužas un cilvēks ir vairāk kā instruments, kurš translē nevis ir avots, līdzība Radītāja vēlmei izpausties, atspoguļot, kombinēt, dāvāt ko jaunu, papildināt, lai dārzs uz zemes, ar tai pieejamiem materiāliem, tiktu papildināts ar jauniem elementiem un kombinācijām, lai iepriecinātu skatītāju.

2. Atjaunot, labot, uzlabot apģērbu, papīra lietas. Redzu, ka Dievs ar mums dara to pašu, varbūt tas ir signāls tam, cik ļoti man vajadzīga dvēseles atjaunošana, jo Viņš ar to nodarbojas pastāvīgi. Neizmest rokām adītu cauru zeķi, bet to salabot. Adīt gabaliņu tekstila no dzijas atlikumiem un kaut ko saveidot, lai izveidotu ko derīgu. No olu kastēm, tās neizmest atkritumu kalnā, bet izveidot no tiem lielus dekoratīvus traukus svētku noformējumam. No neformīgiem dvieļiem, kuri zaudējuši formu, izgatavot somu vai pludmales bikses. No papīriem, kuri piebāzti pilni apavi, kad tos iegādājies, izveidot japāņu stilā sašūtu žurnālu pārdomu, emociju, uzlīmju grāmatiņu. Vecos kompaktdiskus sagriezt un uztaisīt disko bumbu. No puzles, kurai pazaudēti daži gabaliņi, salīmēt augļu trauku. Mammas jaunības kleitas neizmest, bet izgatavot sapņu kleitu ar vecāsmammas špicēm un second hand atrastajām mežģīnēm. Novērtēt to, kur reiz kāds ir ielicis visu savu spēju un sapņu, varbūt visu mēneša budžetu, lai uzšūtu kleitu, kura pēc 20 gadiem karājas humpalās par 4eur iegādājama, un padarīta redzami nevērtīga un apkaunota. Protams, domāju, ka Dieva darbību apzīmēt ar to, ka Viņš strādā, izklausās, ka cilvēks kā princis tiek aprūpēts un Dievs ieņem aprūpētāja lomu, kas nozīmē, Dieva statusu pazemināt zemāk par to, kurā Viņam reāli būtu jāatrodas. Jo, Dievs izveidoja dārzu un sacīja, ka nu tas ir gana labi izveidots un ielika tajā cilvēku, lai tas par to rūpētos un koptu. Interesanti, ka Jaunā derība apraksta Tēvu kā dārza kopēju un ka mēs esam tie zari. Tad kā tas sanāk, vai tā ir paralēla līdzība vai tas ir viens kopējs stāsts? Manī tā ir kā iekšēja cīņa- materiālu izmantot līdz galam, itkā Dieva vēlme, kad Viņš redz kur noved pazuduša cilvēka stāsts, to neizmest, bet gan atdzīvināt, uzrunāt, atjaunot un piecelt, lai tas varētu radīt un labot pārējos. Šī smagi uzrošā doma neizmest, bet izveidot ko labāku, no tā kas jau reiz pabeidzis ciklu, mazliet ir smaga, jo tas nav atbilstošs mūsdienu klasiskās mazās telpas koncepcijai. Kur un ko visu šo procesu veikt? Ir vajadzīgs savs dārzs, nams, kurā eksperimentēt, kā Dievs, kurš rada sev telpu, zemi, un cilvēku, ar kuru komunicēt un kuru vadīt, kā līdzvērtīgu spēles dalībnieku pēc Dieva Tēva radītajiem noteikumiem. Un tomēr, kāpēc vieglāk ir atmest veco un ņemt jaunu, jo tas ir itkā labāks un skaistāks? Kāpēc ne visiem ir vēlme labot un izmantot piedāvāto resursu līdz galam? Jau noformulējot šo jautājumu, tas pats atbild, pirms paspēts to izteikt. Mēs katrs izmainam kādas lietas savā dzīves ceļā un mūsu pārvaldības pults pogas mēdzam spaidīt paši. Dažreiz mūsu panelī ir tik daudz nezināmo, ka nospiežot kādu pogu, neredzam, kur tā noreaģē un tādā veidā saspiežam citas pogas un nespējam uzlikt atpakaļ pamata iestatījumus, lai spētu palikt neizmainīti un turpinātu pirmējo mūsu programmu, kam bijām radīti. Cik ļoti visas lietas, kuras ir uz zemes, palīdz mums izprast mūs pašus, jo ziniet, ko? Cilvēks ir tik sarežģīts, ka viņš pat pats nespēj sevi saprast, lai nokontrolētu visus procesus līdz galam.