Nu jau gan sāk likties, ka dienas iet uz beigām un mūsu 25dienu atpūtai drīz pienāks labs gals un mēs atgriezīsimies mājās un te pēkšņi izskan piedāvājums doties ārpus Baki, lai dotos mazā trekingā. Piedāvājums izbraukt ar autobusu, kas ir arī nedārgi, salīdzinot ar dienas tūrēm vai par auto nomu, kur drīzāk mīnuss būtu mūsu nespēja vadīt auto tādā trakā satiksmē un sarežģītā ceļa shēmā. Stundas brauciens un ieraugam brīnumu, kurā plānots uzkāpt. No malas grūti spriest, jo neesam pieredzējuši kalnos kāpēji un ievērtēt zemes paugurus no lejas nav gluži tas pats, kas to darīt sēžot pie datora vai runājot ar kādu speciālistu.
Kāpiens no lielceļa līdz virsotnei, kur tiek uzskatīts, ka jāuzbrauc ar auto un tālāk tik jādodas kalna spicē, kur atrodas maza būdiņa ar lūgšanu vietiņu un tēja šodien tika piedāvāta par sirdsapziņas ziedojumu. Kāpiens uz akmens klinti, pa speciālām kāpnēm bija diezgan iespaidīgs, teiktu ka ne īpaši pārliecinošs, akmens sienas bij tik daudz rokas aiztikuši, ka tas kļuvis slidīgs. Pat apavi arī likās slidīgi, visur kur gājām, īpaši kāpiens lejā šķita aizdomīgi avantūrisks. Kā jau izklausās, tad lejā nodomājām doties pa taisno. lai kā tas izklausītos tā tas arī bija ieplānots. No augšas un kartē izskatījās tā lieta diezgan vienkārša, bet realitātē adataini krūmi, brīdinājums par čūskām, zīmes, ka tur nevar iet un akmeņaina šļūdoņa sajūta neatstāja mani visu to stundu vai pusotru, kad mēģināju balansēt, lai tiktu lejā. Man kaut kā bij licies, ka esmu traka persona un parakstos uz visādiem dīvainiem izgājieniem, tad varu teikt, ka manai pieredzei šis bij diezgan traks pasākums. Stāvs kalns, ak'meņains, šļūdošs, izrādās visi augi sausā zemē aug ar adatām, ... man pat likās, žēl ka nenofotogrāfēju pierādījumus, tur bija sakaltusi čūskas galva, tagad neviens man nenoticēs, .. aiz bailēm aizlaidos prom no turienes un vienīgais mierīgais pārsteigums bij bruņurupucis. Tā vispār notiek? Jāizpēta vai tāda lieta vispār ir iespējama. Nu bilde ir, neviens neapstrīdēs.
 |
| Autoostas košums ar belaši stilu, kas uzpeld mūsu padomju atmiņās kā neatņemama sastāvdaļa. |
Es vakar aizdomājos par vienu lietu, kad sēdēju ciemiņu mājā un nezināju kur likties, ka īstenībā tā arī ir tās nepareizās sezonas un vietas sajūta, kad neatrodies savā vietā, tad nevari saprast ko darīt un sākas sevis kritizēšana, - es taču te neiederos, es nezinu savas tiesības un pienākumus, dodos ārā sevi mierināt ar ēdienu, šmotkām un tērēju līdzekļus, kurus varētu netērēt, tā iemesla dēļ, ka neatrodos savā pozīcijā. Un galu galā es pat nezināju kā sevi nomierināt, jo nevarēju iedomāties ēdienu, kas mani apmierinātu vai nevarēju izdomāt ko man jānopērk, lai sevi iepriecinātu, līdz sapratu, ka nekas no tā visa nav vainīgs, nekas nedotu gandarījumu un risinājumu tam, ka es vienkārši neesmu savā vietā, jo esmu īslaicīgi ciemos, lai restartētos.
Kaut kādā ziņā, es arī redzu, ka šīs trīs nedēļas ir atstājušas iespaidu uz mani. Es sen neesmu tā ilgojusies pēc savas ierastās vides, pēc kārtības, kur es zinu ko es ēdu un zinu, kas ir man ledusskapī, te tā visa nav. Es vairākas reizes nopirku ēdienu, kuru izmetu miskastē, jo tas nebija ēdams. Nerunājot par to, kāda ciemiņos ir ēdienu gatavošanas kārtība.
Kaut kādā ziņā, es gatavojos radošam sprādzienam, jo jūtu, ka pašlaik esmu atrauta no tā, ko es vēlētos darīt, esmu apdomājusi kādas dizaina lietas, kuras gatavojos realizēt, kad atbraukšu mājās. Es gribēju, lai man sanāktu vairāk baudīt tekstila pasauli, bet tas izskatās, ka neatstās uz mani tādu kulturālu iespaidu, kā tas ir noticis citos ceļojums.
Foto, ko vīrs iesūtīja. :)
.jpeg)
