1. Pēdējās dienas sanācis mazliet brīvāks ekrāna laiks un izdevies noķert dažas domas, kas uzpeldējušas brīvā prāta režīmā. Viena no tām ir par to, ka mēs visas lietas darām un runājam, izejot no savas ikdienas kastes, kurā atrodamies, kurā piedzīvojam lietas, kurā pieredzam savas emocijas, ar tiem cilvēkiem, kuri ar mums dzīvo mūsu kastē. Kaut kādā ziņā, mēs atļaujam atstāt ietekmi tikai tiem cilvēkiem, kurus ielaižam savā kastē. Mūsu redzesloks paplašinās tikai tik tālu, cik atļaujam sev iziet uz risku. Pat gaume ir atkarīga no tā, cik daudz ļaujam iet tālāk nekā mūsu ciems, kurā esam izauguši, grāmatas, kuras lasam, filmas, kuras skatamies un tēmas, par kurām interesējamies. Kad paši sev neesam interesanti un ne par ko īpaši neinteresējamies, tad mūsu izskanošais Vārds ir kaut kādā ziņā ierobežots. Un gan jau grūti atzīt, bet mēs arī esam tie ierobežotie savu domu saimnieki, kas bez Dieva gluži tālāk par savām vajadzībām nav spējīgi īsti skaidri redzēt. Šīs domas un pārdomas radās no tā, ka ceļošana un sastapšanās ar citām kultūrām, izaicinājumiem jaunās vidēs rada jaunus iespaidus, pieredzes, kuras mūs paplašinaun ļauj mums dzīvot savā jau lielākā kastē. Pat jauna veida problēmas izplata mūsu redzesloku, mūsu teritoriju, ka esam bijuši daudz tālāk nekā iepriekš, apguvuši ko jaunu un nebijušu, ko mūsu sirdis nav pieredzējušas.
Attēli, kas man šķiet apvērsuši manu domāšanu. Kā gan tas var neietekmēt cilvēka stilu un uzvedību?
2. Otrs pārdomu bloks, kas uzpeldēja manā prātā ir par sezonām, kurās esam bijuši un par cilvēcisko neapmierinātību esošajā sezonā. Kaut kādā ziņā sanāk, ka varam būt neapmierināti jebkur kur atrodamies, jo pat izejot ārā, piemēram, no vienatnības un ieejot laulībā, atrodamies nākamajā etapā, kurš arī mums var ne īpaši patikt, cerams, ka nav pat vēl trakāks kā iepriekšējais moku kambaris. Atcerējos sevi kā neprecētu un kaut kādas mazas emocijas (tagad tikai viņas liekas mazas) un redzu šodienas emocijas kā ģimenei ar bērnu, tad teikšu, ka tā iepriekšējā sezona šodien vairs nešķiet tik katastrofāla, kāda tā likās toreiz, kaut arī atslābināties un ieiet mierā arī gluži neizdevās. Es domāju, ka katra sezona mūs tomēr ved nebijušā pieredzē, tāpēc jau arī tā ir kā cikls, kuram jābūt sākumam un jābūt beigām, un tad iesākas kas pilnīgi cits, ka gadalaikos, kad ziemā ir aukstums un daudz drēbju un kustību ierobežojumi, kad sākas pavasaris, liekas būs vieglāk, bet sākas slapjdraņķi, slapjas kājas un saaukstēšanās, kad saulītē izmetamies un mūs sapūš vējš. Tad gaidam vasaru un liekas viss ideāli, nav gandrīz nekādu pretspēku, bet kad vakaros un naktīs dzīvoklī sasniedzas +30 grādi, esam neizgulējušies, atkal ir iemesls būt neapmierinātam un tā tālāk līdz rudenim, kam ir savi plusi un mīnusi un ja neiemācamies pieņemt savu sezonu, tad varam kļūt īsti nīdēji, lai kur atrastos. jau kādu laiku atpakaļ sapratu, ka nepietiek un pat nav vajadzība visas lietas jautāt Dievam, jo Dievs mums ir devis brīnišķīgu lietu kā prāts, saprāts, apziņa, domāšana, kad varam analizēt datus un saprast, kāda sezona tuvojas, tai gatavoties, būt kā daļa no gudrās sievietes, kura aprakstīta Salamana pamācībās 31.nodaļā, ka tā auž un tai ir divas kārtas drēbju, jo ir visiem zināms, ka ziema tuvosies un drēbes būs vajadzīgas. Neviens ļoti pārgarīgs cilvēks nevarēs apiet Latvijas ziemu un staigāt Bali krekliņā, zandalēs un šortos, jo ziema šajā reģionā ir diezgan skarba. Tas jau nenozīmē, ka Bali ziemu nevarētu pārciest ar Latvijas vasaras drēbēm, gan jau to gan varētu vai Anglijas ziemu ar Latvijas rudens drēbēm, gan jau varētu gan. Apzinoties, kur mēs esam un redzot, paskatoties, kur mēs dodamies, mēs varam būt gudrie kungi, kas aprēķina vai esam gatavi torņa būvniecībai vai karam, kad varam redzēt, kur ir mūsu spēju robežas, lai uzsāktu kādas lietas. *Maza piezīme par karu, jo sāpīgs jautājums mūsdienās. Es pētīju Boba Larsona grāmatu par garīgajām cīņām un viņš, kā pieredzējis eksorcists saka, ka ir cīņas, kuras neuzsākt vienam, es domāju, ka ir ļoti vērtīgi ieklausīties šāda veida eksperta padomos un par tāda veida kariem es runāju, jo reālai faktiskai karadarbībai gatavs nav neviens cilvēks, tāpēc ieklausīties garīgajos līderos ir nozīmīgi un saprātīgi, jo Dievs mums dod tādu spriestspēju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru