Paļaušanās ir milzīgs spēks, sevišķi, ja uz Dievu nevis uz sevi. Šodien tas nemaz nav tik viegli izdarāms, jo mūsu prāts ir aizņemts ar tik daudzām nodarbēm, domām, darbiem, ka liekas, ka paļaušanās liktu to visu ststāt un mēs varētu palikt kaili savā ikdienā. Ko es ar to domāju-? Bez apkārtējo atbalsta, bez naudas, bez sakariem, be jebkāda prieka vai mierinājuma. Un esam pat iemācījušies teikt, ka visus palīglīdzekļus, kurus izmantojam, lai dzīvotu mierīgu, labu un nodrošinātu dzīvi, taču ir radījis Dievs un neredzu iemeslu to astāt. Pat ne uz laiku. Reizēm šķiet, ka izdzirdot šo frāzi- paļaujies, būtu bezmaz jāatraujas no zemes, jo paļaušanās uz Dievu nozīmē pilnīgu kosmosu. Un saki godīgi, mēs taču nevaram, vai ne...? Nevaram neiet uz darbu, mums taču ir jāēd, mums ir jāsūta bērni uz skolu un tikpat kāds atrod mierinājumu pāris gramos un mierinājuma dūmos, piebilstot- bet tad jau vispār man vairs nekāda prieka dzīvē nepaliek un kā tad lai es nomierinos un dzīvoju šajā stresainajā pasaulē?! Katrā ziņā, vēsture atklāj citu ainu- pat dodamies karā, pat kara laukā, esot vēl procesā, ceļā, tie piesauca Dievu un uzvara bija ar tiem. Varbūt nav runa, cik bija kritušo, pēc skaita, bet tas ka Dievs raugās citādāk nekā mēs. Viņš redz uzvaru, kad mēs esam nobijušies. Viņš dod iespēju lūgt un likt cerību, pat ja esam jau uzsākuši pretestības, aizsardzības, bēgšanas vai kaujas cīņu. Viņš ir Tas, kurš maina vēstures notikumus. Ja netici, pamēģini!
FOTO: Carreço / Portugal / Aug / 2016
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru