Sludinot mīlestību izsalkušajiem

Pārcelšanās no vienas dzīvesvietas uz otru, uz trešo uz desmito, un nu par ar zināšanu, ka pēc pus gada vienpadsmito un vēl pēc kādiem diviem- divpadsmito, par to, kas tālāk- kas gan to vēl zina. Gribētos gan teikt, ka ar laiku pierodi un samierinies, ka pāris gadi mūsdienās ir ierasta lieta. Divi gadi vienā darba vietā, divi jeb trīs gadi vienā dzīves vietā. Uzaudz vienā ciemā, pavadi skolu, pārcelies uz otru, lai studētu, tad iepazīšanās, atkal cita, tad darbs, atkal cita, tad atgriezies iepriekšējā pilsētā, tad seko draudzei un atkal maini pilsētu, tad pienāk brīdis ģimenes veidošanai, atkal cita. Es teiktu, ka Dievs man gribēja ar to visu kaut ko iemācīt. Uz šo dienu sapratu arvien sāpīgāk- sakrāj, neko nežēlo, dzīvo pilntiesīgu dzīvi un tad visu atstāj, neko nežēlo un atstāj visu tikpat pilnasinīgi kā iegādājies. Iemācies atstāt. Atstāt visu un sekot man. Jā, pat šķiet, ka pati tikai tagad apjaušu, ka sekot Jēzum nenozīmē vienu reizi, kad atdzimi, kad izlēmi sekot, bet iespējams, kā man jau desmito reizi mainīt dzīves vietu un piekto reizi dzīves pilsētu. Vienu reizi pat atgriezties iepriekšējā un tad atkal to atstāt. Atzīšos, ka iepriekšējā reizē no tās aizbēgu atpakaļ neatskatoties un pēc pāris gadiem jau tas bij aizmirsts, kad pie atgriešanās pamanīju, ka šeit kaut kur jau reiz dzīvoju un ka nu tas viss daudz citādāks. Taisnība vien būs, ka jāizlīdzina atmosfēra, nedrīkstam aiz sevis atstāt negludumus un raizes. Tāpat gribu visiem ieteikt, dzīvojiet itkā tur uz mūžu apmestos, nopērciet labāko gultu, labāko matraci, galdu, kas patīk, neērtas lampas, bet skaistas, traukus un katlus, ja vajag, audzējiet puķes un tad atstājiet, atdodiet citiem, lai tie dzīvo, paņemiet tikai tos sīkumus, to, kas vairāk vajadzīgs. Patiesībā, ņemiet tikai to, ko nevarat noplēst no sirds. Bet tai pat laikā plēsiet gan tik daudz cik variet.

Es te tā domāju, ko gan Bībele arētu pateikt par to. Atstāt mantu ir viena lieta, bet ģimeni, draugus, draudzi, darbu un kalpošanu, ..ko gan Viņš teiktu par to? Es atvēru grāmatu. Lai tur to atrastu un skat- ir jāmācās atstāt. Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Daudzas lietas mēs tomēr darām pasaulei par godu. Paņemt ko līdzi dēļ tā jo kāds dāvinājis, jo dārgs, jo skaists, jo varbūt kādreiz noderēs, jo žēl ārā mest, nevar taču viņiem te atstāt.. un tamlīdzīgi.. Bet vai tad to patiesi runā mūsu pašu sirds? Mēs esam mācīti kā neticīgi, kā baiļu riskā, kā uz nabadzības sliekšņa. Vai tad Dieva Vārds mūs nebrīdina, ka tas, kas nes mantu ārā, tam tā pa otru pusi nāk atpakaļ? Fakts, ka motivācija te plūc laurus. Ne visi, kas iznesuši, lai dabūtu ko labāku, to arī saņems. Aprēķinam Dieva valstībā nav nekādas lomas. Tukša laika spēle. Zemē nomests darba materiāls. Ko es ar to gribēju teikt- dzīvojiet kā ticīgie, kas jau tāpat nav viegls jautājums, bet mēs vēl papildus arī gribam dzīvot kā neticīgie un vilkt viņu jūgu, kas mums gan nepiedienētos. Tomēr un tomēr, mūsu vienīgais mērķis ir neapstāties savā ikdienas ticīgā dzīves praktizēšanu. Un, līdz ar to svarīgākais ir iepazīt Dievu un atstāt ikdienu, lai tā dzīvo savu dzīvi. Galu galā, pats galvenais ir uzvara pār sevi. Tieši tā, kad mēs uzvaram sevi caur pašdisciplīnu un ar darbiem pasakām nē, rūpēm, liekai skraidīšanai, kad sevi nodarbinām ar miljons darbiem, kuriem pēc būtības nav nekāda svara, tad esam uzvarētāji, jo esam ieguvuši debesu gudrību.

2. Korintiešiem 6:14 / Salamana pamācības 12:24 /