Beginning of morning started without any rush at 10:00 and also funny but anyway get lost of few kilometrs. This is like new tradition for me just walk every day some wrong way. Ha. Even If I didn't know that, it means I enjoyed that moments of walking, like in this morning I met interesting worker in shop to talk few words about life. But about the road. Today I walked realy on coast, that was the greatest part of my Portugues camino because wasn't so easy to get lost. Wind, Atlantico ocean, two piligrims to talk, seeing just maximum 10 of them, no one walking to my side. Thats all was good, feeled blessed and focused to go till Santa Maria Monastery in Oia, that means needed to wait till thats opens in late 20:00 whats also is good, I would love to see how it looks like inside. 12th Century building, first documented evidence to 1137. All that's is realy interesting to feel and see something realy historical old. 1st, 12th, 21st.. centuries are going and going- I believe that all was created together in one second and after that God put all this on the line of time. No excuses, just my brain believe what he wants.
//
Rīts iesācies ar ilgo gulēšanu ideālā albergue privātā numurā, kas ir vairāk kā netipiski šā līmeņa nakšņošanas vietām. Klusums, miers, pils viesnīcas sajūta un arī pārdabiska dievišķa atmosfēra. Grūti aprakstīt, bet pēc garas nostaigātas dienas, pilnīgi iespējams, pēc 37km, jutos kā zivs kas bijusi bez ūdens vismaz 20 minūtes. Sasniedzot šo Pazo Pias albergue 20:30 un ieraugot kādu, kas sagaida pagalmā, kad reception oficiālais darba laiks beidzas 20:00 ir vairāk kā svētlaimīga sajūta. Viss, kas vajadzīgs ir duša un privāta telpa ar internetu, lai savāktu domas, pētītu karti, somu un skaitītu nākamos kilometrus. Šī diena, kas nu jau vakardiena, kad sasniegts kritiskais punkts Vigo pilsētā ar visām domām par ceļa pārtraukšanu, iezīmējas atmiņā kā lūzuma punkts. Tas nozīmē strikti pārdomāt mantas, kas vajadzīgas ceļam un ēdiens, kas nesams līdzi, jo tas viss apgrūtina ceļu. Līdz ar to- šodien atbrīvojos no garās pidžamas, kas īstenībā bija diezgan smags lēmums un arī viens krekls ar garām rokām aizgāja nebūtībā, tāpat vācu valodas grāmatiņa, kas arī bija ļoti grūts lēmums un papīri visādi info, kas kopā viss veidoja kādu 1kg, varbūt. Tas nozīmē daudz. Jā, mans jautājums man ir- vai esmu gatava maksāt cenu? Kad kļūst par smagu ir jāmaksā vairāk, jānoņem no sevis daļa no komforta. Amizanti- ja vēlies komfortu, maksā ar ātrumu un kļūsti lēnāks. Tas nu noteikti nav mans šīs dienas primārais uzstādījums. Dienu pavadīju ar domu virzīties, bet nelikt akcentu uz km, citādi mans ķermenis sabrūk diezgan ātri. Pētot karti ieraudzīju kādu klosteri Oia ciemā, kuru arī uzliku par galveno dienas mērķi un ap pulksten 16:00 to arī sasniedzu. Izrādījās šajā ciemā ir tikai viesnīcas un visas alberges ir kā minimums 5-10km atpakaļceļā, jeb 12 km uz priekšu. Nolēmu maksāt augsto cenu un nakšņot šikā viesnīcā un bonusā apmeklēt klosteri, kurš veras vaļā tikai 20:00 vakarā. Dīvaina lieta, bet tā kā dēļ tā biju koncentrējusi visu dienu, nolēmu palikt un izbaudīt šo vietu.
P.S. viesnīcas logi ir ar skatu uz Atlantijas okeānu un jau iestājusies tumsa un viļņi paliek vairāk un vairāk, dzirdu tos skaļāk un skaļāk, jo logs atvērts un ciema trokšņi arvien pieklust.
//
Rīts iesācies ar ilgo gulēšanu ideālā albergue privātā numurā, kas ir vairāk kā netipiski šā līmeņa nakšņošanas vietām. Klusums, miers, pils viesnīcas sajūta un arī pārdabiska dievišķa atmosfēra. Grūti aprakstīt, bet pēc garas nostaigātas dienas, pilnīgi iespējams, pēc 37km, jutos kā zivs kas bijusi bez ūdens vismaz 20 minūtes. Sasniedzot šo Pazo Pias albergue 20:30 un ieraugot kādu, kas sagaida pagalmā, kad reception oficiālais darba laiks beidzas 20:00 ir vairāk kā svētlaimīga sajūta. Viss, kas vajadzīgs ir duša un privāta telpa ar internetu, lai savāktu domas, pētītu karti, somu un skaitītu nākamos kilometrus. Šī diena, kas nu jau vakardiena, kad sasniegts kritiskais punkts Vigo pilsētā ar visām domām par ceļa pārtraukšanu, iezīmējas atmiņā kā lūzuma punkts. Tas nozīmē strikti pārdomāt mantas, kas vajadzīgas ceļam un ēdiens, kas nesams līdzi, jo tas viss apgrūtina ceļu. Līdz ar to- šodien atbrīvojos no garās pidžamas, kas īstenībā bija diezgan smags lēmums un arī viens krekls ar garām rokām aizgāja nebūtībā, tāpat vācu valodas grāmatiņa, kas arī bija ļoti grūts lēmums un papīri visādi info, kas kopā viss veidoja kādu 1kg, varbūt. Tas nozīmē daudz. Jā, mans jautājums man ir- vai esmu gatava maksāt cenu? Kad kļūst par smagu ir jāmaksā vairāk, jānoņem no sevis daļa no komforta. Amizanti- ja vēlies komfortu, maksā ar ātrumu un kļūsti lēnāks. Tas nu noteikti nav mans šīs dienas primārais uzstādījums. Dienu pavadīju ar domu virzīties, bet nelikt akcentu uz km, citādi mans ķermenis sabrūk diezgan ātri. Pētot karti ieraudzīju kādu klosteri Oia ciemā, kuru arī uzliku par galveno dienas mērķi un ap pulksten 16:00 to arī sasniedzu. Izrādījās šajā ciemā ir tikai viesnīcas un visas alberges ir kā minimums 5-10km atpakaļceļā, jeb 12 km uz priekšu. Nolēmu maksāt augsto cenu un nakšņot šikā viesnīcā un bonusā apmeklēt klosteri, kurš veras vaļā tikai 20:00 vakarā. Dīvaina lieta, bet tā kā dēļ tā biju koncentrējusi visu dienu, nolēmu palikt un izbaudīt šo vietu.
P.S. viesnīcas logi ir ar skatu uz Atlantijas okeānu un jau iestājusies tumsa un viļņi paliek vairāk un vairāk, dzirdu tos skaļāk un skaļāk, jo logs atvērts un ciema trokšņi arvien pieklust.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru