Dzīves vietas nozīme

Ir dzirdēts, ka kādam tas nenozīmē itin neko- kur tu dzīvo, kāda tam starpība? Iespējams, ja tiekaties reizi pusgadā, tad Latvijas valsts robežās tam nav, bez maz vai, starpības. Ja vēlme tikties, ir katru dienu vai vakaru, tad lielu lomu spēlē kvartālu, sētu, pilsētas otra gala attālums. 1 km liksies daudz. 2 km- un tikšanās tikai pie stingras pārliecības un augstas motivācijas. Ko es ar to visu gribēju teikt? Pārceļoties jau 9. reizi, ar katru reizi izdzīvojot citu iemeslu, studiju vieta, attiecības, dzīvoklis tiek pārdots, eiro kursa izmaiņas, kas maina cenu un mērķi dzīvokļa remontam, darbs citā pilsētā, saimnieks atgriežas savā dzīvoklī, bēgšana no problēmām, un beigu galā laulības. Kad cilvēks tika radīts, tas bija paredzēts mierīgai dzīvei uz vietas. Būvē namu, paplašinies ar saimniecību, ģimeni. Bērni nāk un iet, veido savu ģimeni, atrod darbu un strādā to līdz pensijai, lai atkal pavadītu mierīgas savas vecumdienas pie sava veida vienas miera ostas. Šis tomēr, izskatās tāds eiropieša dzīves modelis. Un arī tāds mazliet novecojis. Un to jau es arī gribēju teikt. Nu gluži nomadi mēs neesam, neceļojam īdzi savam ganāmpulkam, kad ganības beigušās, bet, šodien ar ģimenēm un vecmāiņu, pārceļamies uz kaimiņu valstīm, pensijas un labāku darba iespēju meklējumos. Studijas citas valsts teritorijā arī vairs nav retums. Ir lietas, kuras ir daudz mainījušās. Var teikt, ka apstākļi ir mūs piespieduši mainīt mūsu paradumus. Es te tā aizdomājos, vai tas vispār ir tāds dievišķš princips- klīst pa pasauli? Mūsu dzīve, tas ir ceļš, to es redzu visur, un, iespējams, tam tā vajadzētu būt. Un tāpat, Jēzus ar mācekļiem visu laiku devās no vienas pilsētas uz otru. Tātad, tas ir normāls modelis mūsu dzīvei, ja dzīvojam Dieva realitātē un sava aicinājuma ietvaros. Bet lielais jautājums, kas šajā realitātē ir svarīgāks pāri visam ir sekojošs: ar kādu motivāciju es to visu daru? Kam es sekoju, kad dodos uz darbu ārzemēs? Kāds ir mans patiesais mērķis? Ko es tā dēļ upurēju? Vai tie ir bērni, kas mēnešiem paliek bez tēva? Vai tās ir šķirtas laulības, kas ir sekas jaunai labākai dzīvei? Vai tā ir nauda un statuss, lai pierādītu draugiem, ka neesmu sliktāks? Vai gadījumā tā ir tādas nepieaugušas personības rīcība, kas nevēlas risināt jautājumus savā ikdienā, lai izaugtu un mācītos būt emocionāli inteliģents tur, kur esi? Vai tomēr tas ir aicinājums savai dzīvei, kad redzi savu ceļu, kas tevi sauc uz turieni, jo kādam un tev tas ir nepieciešams, lai mēs katrs kaut ko saprastu priekš savas dzīves un iemācītos otram kaut ko dot? Es redzu, ka pastāv tāds vispārpieņemts viedoklis, ka cilvēka smadzenes ir būvētas veidā, kas atklāj, ka mēs neesam radīti lielām pārmaiņām, un mums ir neērti mainīt darba vietu, pat ja līdzšinējā mums nepatīk un ēd nost līdz kaulam, nevēlamies ieviest remontu savā vidē, pat ja durvis jau salīmētas ar putām un pa koridoru meklējam atslēgas ar metāla detektora palīdzību, vai drēbēm nepieciešams vēl viens skapis guļamistabā, tai pat laikā atteikdamies izmest veco dzīvi, kuru sen vairs nelietojam. Tad es, otrā galā, gribētu teikt, ka mums ir jāmainās, mums ir jāpārceļas, jāmaina darbs, ja tas nav ritīgs un nedod nekādu prieku ne sev ne otram, mums ir jālasa jauna grāmata, jāpārceļas uz citu pilsētu, jāizmet aizkari, kuri pie loga karājas kopš pamatskolas laikiem, jālieto kāzās uzdāvinātā porcelāna servīze ikdienā un jāzīmē jauna diena savā albumā, jo tā ir īsta dzīva dzīve. Tu vari būt spitālīgs 38 vai 26 vai 10 gadus un gaidīt, kad ūdens sakustēsies vienīgo reizi gadā, lai piekļūtu savai iespējai, bet ir labi apzināties, ka esot spitālīgs tu nevarēsi pirmais nokļūt pie ūdens, lai tiktu dziedināts. Gaidīt no citiem palīdzību, bez savas iniciatīvas, nozīmē gaidīt un arī nesagaidīt. Tātad, es kā bezdarbnieks, šodien dodos klausīties lekciju par klimata izmaiņām. Tas būs viens no soļiem manā attīstībā. Un jums arī iesaku ko uzzināt no profesionāļiem nevis no viena tante teica, ka degvielas cenas atkal paaugstināsies.