Esmu jau vakara maiņā. Šodien jau jūtos tīri tā neko. Iestiprinājos ar rīsiem tomātos, super garšīgi, kādā interesantā nostūra kafetērijā Klaipēdā. Meitene parādīja kas par ēdienu tas ir un mēs tīri labi sapratāmies. Jā, šodien viss nāk kā atbilde. Pēdējā Kuršu kāpas Lietuvas posmā, kādus pāris km pirms ostas pārceltuves, satiku jogas skolotāju, ar kuru kopā aizdevāmies uz ostu, kas beigās izrādījās tālākā no centra ne tuvākā kā biju domājusi visu laiku. Papildus visam, vēlējos sevi iepriecināt ar svētku vakariņām un tās man izdevās ļoti ekonomiskā un draudzīgā veidā, tāpat viesnīca izdevās lētāk kā vakardien, kad centos to rezervēt, bet mans wifi atteicās to apstiprināt. Tā teikt- nevajag lauzties pret varām, laikiem un cilvēkiem, tad izdosies satikt tos, kurus nepieciešams īstajā laikā un vietā. Tikpat Dievs dara tā un vēl vairāk.
Kas nenojauš- esmu gājiena ceļojumā. Dodos gandrīz vai pa savu personisko tuksnesi. Eju gar jūras malu. Jau sasniedzu Krievijas robežu un tagad varu teikt, ka dodos mājās. Ceļojuma garums atkarīgs vairāk vai mazāk no manu pēdu izturības un iekšējās motivācijas, ja neļaušos pamest savus pavadoņus - ticību, cerību un mīlestību. Teikšu godīgi, pēc padsmit km gar jūras malu, neredzot nevienu cilvēkveidīgo, es jau brīžiem jutos kā viens patversmes kaķis, kas klīst apkārt meklējot mājas. Jūras kraukļi, 2. bebri, kāds zaķis, aizdomīga lieluma pārnadža pēdu nospiedumi, reizē liek saprast, cik mazs vai liels esmu, reizē gan priecāties gan aptvert bailes. Kopumā tomēr tas saka, ka esi dzīvs un neesi viens radīts uz šīs planētas Zeme.
FOTO: Juodkrante / Somewhere in the middle of I dont know where/ Some of Beach / 2-4may / Just Walking Around /
Kas nenojauš- esmu gājiena ceļojumā. Dodos gandrīz vai pa savu personisko tuksnesi. Eju gar jūras malu. Jau sasniedzu Krievijas robežu un tagad varu teikt, ka dodos mājās. Ceļojuma garums atkarīgs vairāk vai mazāk no manu pēdu izturības un iekšējās motivācijas, ja neļaušos pamest savus pavadoņus - ticību, cerību un mīlestību. Teikšu godīgi, pēc padsmit km gar jūras malu, neredzot nevienu cilvēkveidīgo, es jau brīžiem jutos kā viens patversmes kaķis, kas klīst apkārt meklējot mājas. Jūras kraukļi, 2. bebri, kāds zaķis, aizdomīga lieluma pārnadža pēdu nospiedumi, reizē liek saprast, cik mazs vai liels esmu, reizē gan priecāties gan aptvert bailes. Kopumā tomēr tas saka, ka esi dzīvs un neesi viens radīts uz šīs planētas Zeme.
FOTO: Juodkrante / Somewhere in the middle of I dont know where/ Some of Beach / 2-4may / Just Walking Around /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru