Life is going well / ..

FOTO: Take by Sofia / may / Liepaja / Latvia

Kādu brīdi būšu ceļā / Uz sirds plāksnes 1. diena

Ir pienācis moments, kad laiks mazliet nomainīt komforta mirkļus pret īstu komfortu un doties ceļā. Šoreiz uz ilgāku laiciņu, patiesībā, tam pagaidām ir atvērta datuma statuss. Lai tas nevienu nemulsina- pie interneta iespējām ziņošu par notiekošo. Katrā ziņā, šorīt no Tukuma stacijas pulksten 4:54 vilciena sēdvieta, kura bij paredzēta tieši man, ir veiksmīgi aizpildīta un precīzi 7 ir paredzēts starts no galvaspilsētas Rīgas, strēlnieku laukuma. Šorīt ieskatoties spogulī, sapratu, ka dienas puzles gabaliņs ielikts pareizajā vietā, jo vakardienas saruna par tāfelēm man pie sienas ieguvusi atrisinājuma saucienu- lietas un vietas, kā arī konkrēti cilvēki mūsu dzīvē atrodas katram kā palīgi, kas papildus tam visam arī mēdz paši pieteikties un grupēties, lai kļūtu atpazīstami. Te nu arī slēpjas māksla ieraudzīt un mācīties lasīt šīs zīmes, kuras pašas vēlas atklāties. Man uzticēts šai dzīvē pašam kļūt par tīru virsmu rakstīšanai, kurai Pats Dievs rakstīs Savu mīlestības vēstuli. Vai nav skaisti apzināties, ka mēs katrs Viņam esam gabaliņš no sirds, kur uzrakstīt- Es tevi mīlu, jo tu esi Mans..
Žēlastība un uzticība no tevis neatstāsies; nēsā manus baušļus sev valdziņā pakārtus ap kaklu, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes, Salamana Pamācības 3:3

FOTO: dienas mirkļi / Tukums /

Обо меня

Я поняла что я точно садовник. Русский язык училась в школе до шестого класса и 15 год как бы не было необходимость особенно использовать. Четыре года назад научилась русский язык просто слушая мой  русскоговорящий пастора с переводом каждово раза. 2 года назад поняла что могу отвечать коллегами на работе тоже на русском. 6 месяцев назад появилось необходимость писать на этот язык. А паро дни назад услышала в себе что надо это всё что у меня есть - использовать  и дать дальше чтобы другой кто хочет мог принимать присланную весть. Я встречалась с любовью Бога 4 года назад и с этого момента мой взгляд и сердца всё воспринимает по другому. Возродился сверху мой внутренний человек теперь хочет идти только вперёд. Я понимаю, что любое действие дает возможность ошибаться, но ето лучше чем допустить, чтобы стать лжецем для себя и других. И поэтому, я надеюсь на ваше понимание в мои высказывания русского языка и описания. С любовью - Данута. / 2016 Июнь /

Следовать знак ниже - "на русском".

sirds nozīme

FOTO: / Self Portrait / Someone`s birthday / May / 2016 / 

Māceklis bitēs

FOTO: Somewhere in Nature with Bees / June / 2016 /

Then 2001 vs Today 2016

Es nevaru teikt, ka ir lietas, kuras ir mainījušās vai lietas, kuras nemainās, toties es zinu, ka ceļš turpinās un katrs iziet savus dzīves procesus. Ir interesanti reizēm atrasties tanī pat vietā, kur pirms 15 gadiem un ieraudzīt to atkal ar citādāku skatienu. Ko es šodien domāju par šo vai to? Kas man šodien ir svarīgs? Ko es vēlos ieraudzīt? Kas man būtu jāierauga? Vai esmu turpat kur iepriekš, vai ir tomēr manāms progress un briedums? Kas es vispār esmu šodien? Vai apzinos savu identitāti? Kas man tajā visā patīk un apmierina un kas ne? Ja vēlos ko mainīt, tad ko es spēju un kas nav atkarīgs no manis? Noteikti katram no mums ir sava veida metodes, kā mēs strādājam ar savu iekšējo es,  - vajadzētu būt. Toreiz es biju pilnīgi nesabojāts tīnis, kas skatās uz pasauli ar nevainīgām bērna acīm, dodoties ceļā ar tēti, bet šodien jau mērķtiecīgi mācos uzticēties Dievam, meklējot Viņa vaigu, lai mērķtiecīgi izvērtētu, atšķirtu labu no ļauna, iepazītu to, Kurš mani ir radījis un dāvinājis šo dzīvi. Ar gadiem gribas būt atbilstošam savam vecumam un spēt ar katru mirkli arvien vairāk novērtēt šo Dieva dāvināto privilēģiju- būt kopā, dāvināt citiem prieku, mīlestību, un ja iespējams, pat vēl vairāk.

FOTO:  / Palanga Bridge 2001 with my DAD / 2016 me /

Pēcvārds / Beach trip / Photo 4

Slavenais Košraga punkts, kad telefona zvans vēstīja jautājumu: tev taču līst nenormāls lietus?!! Atbildu, ka ne īpaši, bet saruna deva cerību un informāciju ar apstiprinājumu, ka celšanās pulksten 5. un iešana visu dienu varētu nozīmēt drošu paspēšanu uz autobusu, un drīzāku mērķa sasniegšanu. Dienas patīkamos momentus ik pa brīdim izbojāja fakts, ka upītes, kas ietek jūrā nākas pārbrist kājām,  un to ir vairāk nekā manā ceļvedī. Kad slapjās zeķes ir ne īpaši patīkami atkal vilkt atpakaļ un jaunas sausas nerodas kā sēnes pēc lietus. Papildus vēl somas noņemšana, lai izvilktu dvieli un lietusmēteļa neērtā konstrukcija uzdzina mazus dusmu kamoliņus, jo nogurums jau bija pārklājies šo divu dienu lietus gājienam un iekšējo resursu rezervju baterijas uzrādīja pēdējās dzīvības pazīmes, kas mēdza iepīskstēties kā telefons, kas prasa akumulatora uzlādi.

13. dienas necerēti agri sasniegtā Ovišraga apvidus raksturīgā aina. Apjaušot, ka Ovišraga bāka jau sasniegta ap pulksten 16.00 ir skaidrāks par skaidru, ka iepriekš plānotā dienas normas izpilde un plāns nakšņot šajā apvidū ir pilnīgi apgāžams un ceļā nedrīkst apstāties, jo tiks iets tik ilgi līdz pulkstens rādīs aptuveni 20.00 un ne mazāk. Kaut arī šajā dienā nedrīkstēja vadīties pēc apzīmējuma- līdz saules rietam, jo saule nebija manīta divas dienas, tāpēc paļauties drīkstēja tikai un vienīgi uz to ko rādīja pulkstenis telefonā vai fotoaparātā, ko bieži izmantoju kā pulksteni, kad telefons pēc dienas vai divām, kā nu kuro reizi atteicās darboties vai arī atradās dziļis somā un bija pārāk sarežģīti to izdabūt laukā. Tiešās saules neesamība viennozīmīgi sarežģija gājiena raitumu, jo likās, ka vakars jau klāt, bet padomājot ar prātu, es taču nevaru doties gulēt miglā pulksten 18.00 vakarā. Vai ne?

11. dienas rīts. Pulkstens 8:05. To es atceros tāpēc, ka bāka strādā no 8.00 rītā, bet biju ieradusies kādas 10 min agrāk, jo iepriekšējā vakarā izrādījās biju nakšņojusi ļoti tuvu bākai / kas patiesībā bija mans mērķis / bet bāka gājumā no Pāvilostas puses nebija attālināti ne cik saskatāma, bet par laimi, nenācās īpaši piepūlēties, lai nokļūtu tur, kur man vajadzēja nonākt. Arī šajā dienā bija skaidrs, ka runāšu ar Dievu un uzjautāšu par labāko nakšņošanas vietu, kas man būtu piemērotākā un drošākā, kā redzat paši pēc manis piedzīvotā, tā bija tieši tāda kādai tai vajadzēja būt - vislabākajā vietā. Stāsts, kāpēc vispār par mērķi bija ieiet Užavas bākā, jo pirms tam apmeklētajā Akmeņraga bākā laipnā gide man teicās, lai aiznesu sveicienus uz Užavas bāku. Iekšēji sapratu, ak nedrīkstu pievilt cilvēku un man jāpiepilda šī 'misija' un redzat, arī izdevās. :)

9. diena. Akmeņraga kāpa. Neticēsiet, bet fakts, ka ieraugot šo bāku, manī iekšēji viss sabruka. Tā bija tāda bezcerība- bija iets praktiski visu dienu, no 10.00 līdz kādiem 15.00, bet noiets pa 5. stundām tikai aptuveni 10km. Tas bija mans lēnuma rekords pēc visām šim iešanas dienām. Es šo dienu nosaucu par mistisko. Tāpēc, ka tā bija acīm redzamā, bet neticamā piepildīšanās. Tā kā ieraudzīju šo bāku, kas bija skaidrs, ka tā ir tieši tā bāka, kurai te bija jābūt, sevī pa ceļam jau uzdevu jautājumu, vai tā varētu būt ka es nepamanīju bāku un pagāju tai tā vienkārši garām?! Nezināmu iemeslu dēļ devos pie tās, jo tā bija mani sakacinājusi, bija jāuzzina, kas tad tai bākai ir tāds īpašs. Virzoties klāt, bija redzama tāda sētas sajūta, tā  itkā ieietu kāda dārziņā, un tur kāda sieviete sarunājoties krievu valodā pa telefonu, norādīja, ka man jāiet tur sētā, tajā mājā dzīvo sieviete, kas parādīs bāku. Tas man bija jaunums, ka varētu arī uzkāpt augšā paskatīties. Sieviete, mani ieraugot jautāja, vai tiešām es vēlos tur kāpt? Es tā noņurdēju, ka nu nē itkā, jo piespiest mani būtu pagrūti tur kāpt pēc pirmās vilšanās vēl uzkāpt bākā un tur neko īpašu neredzēt, šim otram triecienam es nebiju psiholoģiski gatava. Papildus tam viņa izteica- ūdens ir tur no krāna, labs un dzerams. Tas gan man bija kā glābējs, jo krājumi bij beigušies un vēl izrādās, ka nekur arī neesmu vēl tikusi. Sieviete man uz to atteica, ka šodien ir karstākā diena līdz šim un tāpēc arī tā ar mani esot sagadījies. Pēcāk izrādījās, ka bākas uzraudze ir ļoti jauka sieviete, pārmijām dažādas tēmas un interesantus notikumus ceļā, kas ieradušies pie viņas uz bāku un papildus tam, man vēl tika uzdāvināts Baltijas jūras krasta ceļvedis, ko pēc tam šķiet esmu nozaudējusi autobusā izbraucot no Kolkas. Sāpīgi, bet sapratu, ka laikam jūras gājiena ceļš kājām būs noiets un šis ceļvedis man vairs nebūs vajadzīgs, kaut vilināt vilināja tur iekļautā informācija par Igaunijas krastiem. Nu neko, tā visu apdomājot, ka notiek tā kā tam jānotiek, likos mierā un tas ir arī labākais variants. Dievs taču zina ko dara, kad atsūta kartes, kad man tās nepieciešamas un tāpat paņem tās prom, kad tās vairs nav vajadzīgas.

Nākamais kadrs no tās pašas dienas Pāvilostas mola. Jāsaka, ka patīkams skats, bet piedzīvojumi Pāvilostā ir atsevišķa stāsta vērti, ko pieminēšu kāda cita kadra aprakstā.

FOTO: 10-15 may / Beach Trip / Lithuania - Latvia  / 2016

Ceļš pa ko daudzi nestaigā

Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu: tur daudz nestaigā. Un cēlies viņš gāja. Un,lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes ievērojams kambarkungs, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. / Apustuļu darbi 8:26-27 /

Kad tiek pieminēta šī rakstvieta, tad man vienmēr rodas jautājums, kas tie īsti ir par ceļiem un kā tas būtu saredzams mūsu dzīvē? Pēc izdzirdētā vārda draudzes sapulcē, manī atkal radās šis jautājums, ko uzdevu sevī mītošajam Svētajam Garam. Kā atbilde, manī atvērās kā kalnaina vīzija- ceļš, kurš ved strauji augšā un lejā, bet viennozīmīgi tas iet uz priekšu. Nākamajā dienā, sociālajā portālā ieraudzīju paziņojumu par mākslinieci, kura savus sapņus ar fotošopa palīdzību pārvēršot mākslas attēlos. Teikšu godīgi, ka šajos attēlos ieraudzīju savas vīzijas vizualizāciju. Vēl pāris dienas vēlāk, kad atrados Lietuvas Kuršu kāpas teritorijā, piedzīvoju interesantu gadījumu- izejot savā ceļā, ar mērķi doties gar jūras krastu, biju virzījusies pa veloceliņu, jo pēc kartes tā izskatījās tuvāk. Tātad, apdzīvotā vietā Preila, stāvot pie apvidus kartes, pamanīju cilvēku ar suni, iztaujājot ceļu, viņš ieteica noteikti doties pa stigu, taisnā ceļā cauri mežam. Un lūk, šeit viskoncentrētāk piedzīvoju vīzijas izstaigāšanu dabā. Ceļš veda stāvus augšā kāpā un tad lejā. Pēc atmiņas varu teikt, ka tā bija visu šo noieto 400km visskaistākā vieta, kurā esmu pabijusi. Trīs dienu pirms ceļojuma noslēguma, nokļuvu kādā draudzes lūgšanā, kurā kā apstiprinājuma  vārds izskanēja pamudinājums, izstaigāt, doties, lūgt, jo visur, kur tiks noliktas jūsu pēdas, tā vieta būs iemantota jūsu. Tātad, mans secinājums pagaidām ir tāds,- katram meklēt savu ceļu dzīvē, darīt to aktīvi, kļūt par to, kurš dzird sevī Gara balsi, mācīties to atpazīt, sekot tai un kļūt par kalpotāju, paklausot šai balsij. Papildus tam visam, mēs tāpat līdz galam nekad nezināsim sava ieguldījuma nozīmīgumu, jo dodoties ceļā satiktie cilvēki ir tie, kas aiznesīs vārdu tur, kur tam paredzēts nonākt. Ikdiena tajā būs ne kā taisns gluds un mierīgs, bet gan kalnains, brīžiem līdzens, līdz ar to ar negaidītiem skaistiem skatiem, pavērsieniem, pārsteiguma pilniem brīžiem, dažādiem apstākļiem, raksturiem, noskaņojumiem un galu galā priekam par dzīvu un aktīvu dzīvi. Nekad neskatīties uz to kā uz apgrūtinājumu, jo tas ir kā ceļš, ceļojums un piedzīvojums, kas tiek piedāvāts katram no mums kas ir apvienots kā dzīve un kā atpūta vienlaicīgi.

FOTO: Night in Tent / Road 16km around River Irbe / End Point of Kolka / Preila Road / 2016 / may /

Pēcvārds / Beach trip / Photo 1

FOTO: 10-15 may / Beach Trip / Lithuania- Latvia / 2016

Ceļojuma piezīmes / 3

Beach trip uzņem apgriezienus. Vakar sasniegta pēdējā Lietuvas pieturvieta Palanga kā arī pēdējā komforta viesnīca. Latvijas teritorijā pārcelšos privātajos apartamentos, kas salikts manā 9kg mugursomā un tiek jau nedēļu kā nests līdzi. Nu jā, šajā ceļā sapratu, ka visu iedzīvi var samazināt, bet tad nāktos maksāt ar daudz augstāku cenu, pat nezinu, tas nav fiziski pat iegūstams, jo tad jāsper milzīgs solis sevis attīstībā. Tā vairs nebūs ekonomiskā budžeta komforta klase, tas pāriet uzreiz uz profesionālo klasi. Ziedot sevi pilnībā. Ieiet tādā kā fanātismā, kam īstenībā vajadzētu būt mīlestībai, jo tikai tā var būt akla uz daudzām lietām, neredzēt, kas tev nav. Tā neredz trūkumus un tāpēc nesūkstās. Jā, vajadzīga patiesa mīlestība, lai nejustu somas smagumu un tad izrādītos ka esi gājis bez somas, tāpēc licies tik viegli. Nu re, man būtu jābūt pilnīgi trakam, lai dotos ceļā ar mazo mugursomu, tikai priekš ūdens un naudas maka. Arī maks ne vienmēr palīdz. Manā vietā cits nespētu fiziski pārvietoties gar stāvkrasta malu, lai tiktu tam garām. Ūdens būtu tikai tur, kur tas būtu. Nauda būtu fiziski, bet garīgi man vajadzētu iet ar Svēto Garu, kas ir dzīvības ūdens, nauda- ticību, cerību un mīlestību un lielākā, protams, lai ir mīlestība.

FOTO: Latvian- Lithuanian Beach Border / Palanga Bridge / 2016 /

Ceļojuma piezīmes /2

Esmu jau vakara maiņā. Šodien jau jūtos tīri tā neko. Iestiprinājos ar rīsiem tomātos, super garšīgi, kādā interesantā nostūra kafetērijā Klaipēdā. Meitene  parādīja kas par ēdienu tas ir un mēs tīri labi sapratāmies. Jā, šodien viss nāk kā atbilde. Pēdējā Kuršu kāpas Lietuvas posmā, kādus pāris km pirms ostas pārceltuves, satiku jogas skolotāju, ar kuru kopā aizdevāmies uz ostu, kas beigās izrādījās tālākā no centra ne tuvākā kā biju domājusi visu laiku. Papildus visam, vēlējos sevi iepriecināt ar svētku vakariņām un tās man izdevās ļoti ekonomiskā un draudzīgā veidā, tāpat viesnīca izdevās lētāk kā vakardien, kad centos to rezervēt, bet mans wifi atteicās to apstiprināt. Tā teikt- nevajag lauzties pret varām, laikiem un cilvēkiem, tad izdosies satikt tos, kurus nepieciešams īstajā laikā un vietā. Tikpat Dievs dara tā un vēl vairāk.
Kas nenojauš- esmu gājiena ceļojumā. Dodos gandrīz vai pa savu personisko tuksnesi. Eju gar jūras malu. Jau sasniedzu Krievijas robežu un tagad varu teikt, ka dodos mājās. Ceļojuma garums atkarīgs vairāk vai mazāk no manu pēdu izturības un  iekšējās motivācijas, ja neļaušos pamest savus pavadoņus - ticību, cerību un mīlestību. Teikšu godīgi, pēc padsmit km gar jūras malu, neredzot nevienu cilvēkveidīgo, es jau brīžiem jutos kā viens patversmes kaķis, kas klīst apkārt meklējot mājas. Jūras kraukļi, 2. bebri, kāds zaķis, aizdomīga lieluma pārnadža pēdu nospiedumi, reizē liek saprast, cik mazs vai liels esmu, reizē gan priecāties gan aptvert bailes. Kopumā tomēr tas saka, ka esi dzīvs un neesi viens radīts uz šīs planētas Zeme.

FOTO: Juodkrante / Somewhere in the middle of I dont know where/ Some of Beach / 2-4may / Just Walking Around /

Kādu laiku būšu prom / iesākumā.../ ceļojuma piezīmes 1

Genesis 1:1-2 First this: God created the Heavens and Earth—all you see, all you don't see. Earth was a soup of nothingness, a bottomless emptiness, an inky blackness. God's Spirit brooded like a bird above the watery abyss.

/ varu teikt, ka esmu prom. Un arī klāt. Mans ceļojums laikā ir iesācies. Šodien, kas ir pashā noslēdzošā diena, kāpju vilcienā,tad autobusā un pēc stndas un pēc piecām būšu klāt patiesajā sākumā. Šoreiz īstais sākums sāksies Klaipēdā un noslēgsies nezinu kur, bet kaut kur Latvijā.  Kā reiz, paralēlē augšāmcelšanās un jauns sākums un viss sākās tomēr ar vecās derības iesākumu, tāpēc šis 1.Mozus 1:1. Esmu jau reiz publicējusi šo paplašināto tulkojuma versiju, jo man tā ir ļoti mīļa. Tā tik veiksmīgi un dziļi, vienlaicīgi pāris vārdos izsaka tik daudz. Gandrīz vai no nekā radīt tik pilnīgu aprakstu. Lai izteiktu to kā bija un kā ir. Vārds ir dzīvs un darbīgs arī pats savā izteiksmē. Ko tur piebilst- ceļš mani sauc, jo tas ir kā persona. Man tā izskatās. Kā citādi tas varētu būt dzīvība un saukt. Tas ir Jēzus, kurš ir patiesība, dzīvība un ceļš.

FOTO: / Riga/ Going to Beach / 1 may/ 2016 / 

pamest visu un iet

Pamest visu un iet. Izklausās viegli, līdz mirklim, kad tas jādara. Nav vienkārši atstāt darbu, dzīvesvietu, ģimeni, attiecības. Un vēl vairāk tad, ja tam nav populārpieņemts iemesls. Darbu mainīt vai pamest varētu saprast tikai, ja esi atradis ko citu, vai arī slimības, dzīvesvietas maiņas vai citu nopietnu iemeslu dēļ. Ģimeni atstāt tikai, ja dodies uz augstskolu vai tiec izprecināts.. un tamlīdzīgi. Es saskatu šeit tādus sabiedrībā izveidojušos paradumus, kas liek mums atbilst tās pieprasītajam rāmītim. Kad atstāj attiecības, jo saproti, ka nevēlies vairs sev un otram melot par to patiesumu vai pamet, jo tavs aicinājums ir doties augt tālāk, vai meklēt garīgo piepildījumu nākamajā dzīves pieturā, vai mainīt dzīves vietu, jo esi gatavs sekot kādam svešiniekam .. tas nav populāri. Nav jau arī labi kādu pamest, .. nekādu iemeslu dēļ. Un, var gadīties, ka tevi nesaprot, ka gaidītā atbalsta vietā saņem nopēlumu un žēlumu, itkā tev aizliegtu doties dzīvot nākamajā līmenī. Rute sekoja vīra mātei, svešiniecei, uz svešu tautu, kaut tā varēja atgriezties mājās. Tikai nesakiet, ka tas ir vienkārši, tad es teikšu vai nu jūs nekad tur neesat bijuši vai es ne tur esmu tagad.

FOTO: / Kandava before 5km / 2016 / Mart /