Slavenais Košraga punkts, kad telefona zvans vēstīja jautājumu: tev taču līst nenormāls lietus?!! Atbildu, ka ne īpaši, bet saruna deva cerību un informāciju ar apstiprinājumu, ka celšanās pulksten 5. un iešana visu dienu varētu nozīmēt drošu paspēšanu uz autobusu, un drīzāku mērķa sasniegšanu. Dienas patīkamos momentus ik pa brīdim izbojāja fakts, ka upītes, kas ietek jūrā nākas pārbrist kājām, un to ir vairāk nekā manā ceļvedī. Kad slapjās zeķes ir ne īpaši patīkami atkal vilkt atpakaļ un jaunas sausas nerodas kā sēnes pēc lietus. Papildus vēl somas noņemšana, lai izvilktu dvieli un lietusmēteļa neērtā konstrukcija uzdzina mazus dusmu kamoliņus, jo nogurums jau bija pārklājies šo divu dienu lietus gājienam un iekšējo resursu rezervju baterijas uzrādīja pēdējās dzīvības pazīmes, kas mēdza iepīskstēties kā telefons, kas prasa akumulatora uzlādi.
13. dienas necerēti agri sasniegtā Ovišraga apvidus raksturīgā aina. Apjaušot, ka Ovišraga bāka jau sasniegta ap pulksten 16.00 ir skaidrāks par skaidru, ka iepriekš plānotā dienas normas izpilde un plāns nakšņot šajā apvidū ir pilnīgi apgāžams un ceļā nedrīkst apstāties, jo tiks iets tik ilgi līdz pulkstens rādīs aptuveni 20.00 un ne mazāk. Kaut arī šajā dienā nedrīkstēja vadīties pēc apzīmējuma- līdz saules rietam, jo saule nebija manīta divas dienas, tāpēc paļauties drīkstēja tikai un vienīgi uz to ko rādīja pulkstenis telefonā vai fotoaparātā, ko bieži izmantoju kā pulksteni, kad telefons pēc dienas vai divām, kā nu kuro reizi atteicās darboties vai arī atradās dziļis somā un bija pārāk sarežģīti to izdabūt laukā. Tiešās saules neesamība viennozīmīgi sarežģija gājiena raitumu, jo likās, ka vakars jau klāt, bet padomājot ar prātu, es taču nevaru doties gulēt miglā pulksten 18.00 vakarā. Vai ne?
11. dienas rīts. Pulkstens 8:05. To es atceros tāpēc, ka bāka strādā no 8.00 rītā, bet biju ieradusies kādas 10 min agrāk, jo iepriekšējā vakarā izrādījās biju nakšņojusi ļoti tuvu bākai / kas patiesībā bija mans mērķis / bet bāka gājumā no Pāvilostas puses nebija attālināti ne cik saskatāma, bet par laimi, nenācās īpaši piepūlēties, lai nokļūtu tur, kur man vajadzēja nonākt. Arī šajā dienā bija skaidrs, ka runāšu ar Dievu un uzjautāšu par labāko nakšņošanas vietu, kas man būtu piemērotākā un drošākā, kā redzat paši pēc manis piedzīvotā, tā bija tieši tāda kādai tai vajadzēja būt - vislabākajā vietā. Stāsts, kāpēc vispār par mērķi bija ieiet Užavas bākā, jo pirms tam apmeklētajā Akmeņraga bākā laipnā gide man teicās, lai aiznesu sveicienus uz Užavas bāku. Iekšēji sapratu, ak nedrīkstu pievilt cilvēku un man jāpiepilda šī 'misija' un redzat, arī izdevās. :)
9. diena. Akmeņraga kāpa. Neticēsiet, bet fakts, ka ieraugot šo bāku, manī iekšēji viss sabruka. Tā bija tāda bezcerība- bija iets praktiski visu dienu, no 10.00 līdz kādiem 15.00, bet noiets pa 5. stundām tikai aptuveni 10km. Tas bija mans lēnuma rekords pēc visām šim iešanas dienām. Es šo dienu nosaucu par mistisko. Tāpēc, ka tā bija acīm redzamā, bet neticamā piepildīšanās. Tā kā ieraudzīju šo bāku, kas bija skaidrs, ka tā ir tieši tā bāka, kurai te bija jābūt, sevī pa ceļam jau uzdevu jautājumu, vai tā varētu būt ka es nepamanīju bāku un pagāju tai tā vienkārši garām?! Nezināmu iemeslu dēļ devos pie tās, jo tā bija mani sakacinājusi, bija jāuzzina, kas tad tai bākai ir tāds īpašs. Virzoties klāt, bija redzama tāda sētas sajūta, tā itkā ieietu kāda dārziņā, un tur kāda sieviete sarunājoties krievu valodā pa telefonu, norādīja, ka man jāiet tur sētā, tajā mājā dzīvo sieviete, kas parādīs bāku. Tas man bija jaunums, ka varētu arī uzkāpt augšā paskatīties. Sieviete, mani ieraugot jautāja, vai tiešām es vēlos tur kāpt? Es tā noņurdēju, ka nu nē itkā, jo piespiest mani būtu pagrūti tur kāpt pēc pirmās vilšanās vēl uzkāpt bākā un tur neko īpašu neredzēt, šim otram triecienam es nebiju psiholoģiski gatava. Papildus tam viņa izteica- ūdens ir tur no krāna, labs un dzerams. Tas gan man bija kā glābējs, jo krājumi bij beigušies un vēl izrādās, ka nekur arī neesmu vēl tikusi. Sieviete man uz to atteica, ka šodien ir karstākā diena līdz šim un tāpēc arī tā ar mani esot sagadījies. Pēcāk izrādījās, ka bākas uzraudze ir ļoti jauka sieviete, pārmijām dažādas tēmas un interesantus notikumus ceļā, kas ieradušies pie viņas uz bāku un papildus tam, man vēl tika uzdāvināts Baltijas jūras krasta ceļvedis, ko pēc tam šķiet esmu nozaudējusi autobusā izbraucot no Kolkas. Sāpīgi, bet sapratu, ka laikam jūras gājiena ceļš kājām būs noiets un šis ceļvedis man vairs nebūs vajadzīgs, kaut vilināt vilināja tur iekļautā informācija par Igaunijas krastiem. Nu neko, tā visu apdomājot, ka notiek tā kā tam jānotiek, likos mierā un tas ir arī labākais variants. Dievs taču zina ko dara, kad atsūta kartes, kad man tās nepieciešamas un tāpat paņem tās prom, kad tās vairs nav vajadzīgas.
Nākamais kadrs no tās pašas dienas Pāvilostas mola. Jāsaka, ka patīkams skats, bet piedzīvojumi Pāvilostā ir atsevišķa stāsta vērti, ko pieminēšu kāda cita kadra aprakstā.
FOTO: 10-15 may / Beach Trip / Lithuania - Latvia / 2016
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru