svētdiena, 2016. gada 22. maijs

Pēcvārds / Beach Trip / Photo 5




11. diena-  tuvojoties Jūrkalnei. Telefona baterija izbeigusies pilnībā, ka nācās ieiet iekšzemē un papildinot ūdens krājumus, uzprasīties uz izpalīdzību un Top pārtikas veikalā pieslēgt pie elektrības lādētāja, pabarot telefonu. Rīts iesācies ar vētrainu sajūtu un ar milzīgu pateicību Dievam, ka vakardienas paveiktais 'aiz Pāvilostas' stāvkrasta posms aiz muguras, jo šajā dienā diezin vai tas būtu izdevies. No ūdens krasta līnijas līdz stāvkrasta malai iepriekšējā dienā, pilnīgā bezvējā bija kādi 50cm, par šo dienu un vētraino vēju, patiesi nezinu, vai maz būtu iespējams tikt garām, bez uzrāpšanās stāvkrastā un jūras vērošanu attālināti. Helikopters nolidoja jau no rīta ap 10 un pēc tam vēlreiz manīju ap kādiem 12. Domājams un cerams, ka neviens nebij pazaudējies soļojot pa krastu.




13. dienas rītā, ap pulksten 10. pametot Ventspils teritoriju, šķērsojot Ventas upi, izdevās noķert kadru no tilta aukšpuses. Šo upi šķiet nekādi nebūtu izdevies šķērsot tā vienkārši novelkot apavus un pārbrienot tai pāri. Papildus tam, pavadīta viena vesela diena Ventspilī, garīgi stiprinoties un stiprinot ar iedrošinājumu citus. Dodoties ciemos uz draudzes lūgšanu, domāju, pateicoties kurai arī manas pēdējās divas dienas pavadītas tādā lūgšanu atmosfērā. Ventspilī uzturējos pie draugiem, kopā par ko varu teikt, ka šeit visvairāk radās mana iekšējā apstiprinājuma sajūta kāpēc es eju un uz ko es eju. Skanot vārdam par došanos ielās, lai lūgtu par pilsētu, mājām, satiktajiem cilvēkiem, un arī kā Jozuas, kad Israēla tauta devās apkārt savai apsolītās pilsētas mūriem klusēdami, kaut mūri sabruka pēc noteiktā skaita. Sajutos kā līdzdalībnieks Dieva plānos, kad nostaigātas pilnas 12 dienas it kā klusējot, tad sapratu, ka šīs pēdējās atlikušās būs pilnīgi citādas.


Staldzenes stāvkrasts. Apbrīnojama sajūta atgriezties atpakaļ pie jūras. Sapratu, ka ilgstošāka atrašanās pie kaut kādiem konkrētiem nosacījumiem dod sava veida mierinājumu, atpazīstamību un komfortu. Manā gadījumā tā bija jūra, kaut arī plašs jēdziens, bet tā pa šīm nepilnām divām nedēļām bija kļuvusi man pat ļoti tuva, pazīstama un mīļa.



Savāda sajūta, pat sirreāla, nekad nebiju neko tādu piedzīvojusi un redzējusi. Dodoties vienatnē pat mazliet dīvainas sajūtas izraisīja šī skatuves migliņa. Ieejot tanī, šķiet, ka tās nav, bet paskatoties uz priekšu un uz atpakaļu, skaidri saredzams, ka tā ceļas, pat nesaprotami no kurienes. Dienas iesākums bij silts un tomēr šķiet, ka gaisa masas strauji mainījās, ka tas kļuva pat redzams. Pat radās sajūta, ka tas pacēlās ne no kā, no klusuma. Pāris dīvaini cilvēki, kas redzami krastmalā, pastiprināja šo dīvaino skatu, bet tomēr mierīgā atmosfērā ceļš varēja turpināties tālāk.


14. dienas rīts, kas iesācies pamostoties pulksten 5, un aktīvi saprotot, ka jāvirzās tālāk, lai nokļūtu atpakaļ pie jūras. Nakšņošanas vieta telts, aizdomīgas pamestas mājas pagalmā. Visu nakti lija lietus, tāpat kā iepriekšējā dienas pēcpusdienā līdz nepārstāja pēc pamošanās momentam. Jau skaidri salijusi diena, ka siesākās ar slapjām zeķēm un došanos pa šoseju 10 km pirms šīs vietas- Sīkraga, lai nokļūtu atkal pie jūras, ko gaidīju ar lielāko nepacietību kādu jebkad pie sevis biju manījusi. Šosejas klājums pastiprināja apavu drīzu saslapšanu un ūdens žļorkšķēšanu tajos. Teikšu kā ir, kājas slapjumā un šīs pēdējās divas dienas, ko pavadīju ejot, arī bija pie vainas manām tulznām, noberzumiem un kā pēcāk izlasīju skrējēju žurnālā, arī pie stresa radītas traumas pēdām, kuras pat sajūtamas nedēļu pēc gājiena.




Galamērķis sasniegts. 15. dienas pulksten 14.00. Steigu pastiprinājis fakts, ka vienīgais autobuss, uz kuru iespējams paspēt šajā dienā ir 14:40, uz ko arī centos uzspēt. Par laimi vēl 40 min palikušas, lai pārvilktu sausas zeķes savos mitrajos zābakos. Dievs zina un nekad nenokavē, manī pieauga pārliecība, ka Viņš visu izkārto un dod vēl rezervi. Man šīs 40min nozīmēja ļoti daudz, ticiet man. Nebūtu šīs informācijas, kas patiesībā radās tikai Košragā, kas ir +- 15km no galamērķa, nebūtu uz to paspējusi un nāktos visdrīzāk nakšņot kaut kur samirkušā teltī, apavos un drēgnā sajūtā. Šajās dienās, no Ventspils līdz Kolkai noiets ekstremāli īsā laikā 80km, pat ņemot vērā slapjās kājas un drēbes. Vakar visu dienu lijis lietus, varbūt arī tamdēļ sasniegts iešanas rekords, kad nostaigāju pie 50km. Taisni vai neticas. Vai baiļu, izmisuma, vai cerības dēļ. Katrā ziņā, uz visa šī rēķina ieraugot pēdējo skatu, kas foto, aiz laimes iztrausās no manis laimes asaras, jo sasniegts, tiešām sasniegts. Arī pie tā visa, kad iepriekšējā vakarā gribēju jau padoties, bet izpalīdzēja ziņa telefonā, ka meklētais telefona numurs nav reģistrēts tīklā, tajā brīdī bija skaidrs kā diena, ka šis posms ir jāuzvar lai tur vai kas, jo palicis tik maz, patiešām tik maz.

FOTO: 10-15 may / Beach Trip / Jurkalne- Kolka / 2016

2 komentāri:

  1. Tad varbūt mēģini tagad uz to nummuru vēlreiz un tev izdosies.

    AtbildētDzēst