Bažas par lietu aizkavē rītu un ierastā gaisma pulksten 8:00 izrādās nepienāk, tāpēc pat nesakravājot mantas dodos pilnīgā tumsā un mierā iestiprināties. Nonākot ēdamtelpā, jau virtuves meitenes šiverējas un piedāvā kafiju un svaigi spiestu apelsīnu sulu. Man pievienojas sieviete pāri 50, tipiska pensionāre tūriste labākajos gados. Izrādās viņa ir no Īrijas un dodas camino viena, bet atbalstīta no vīra puses jebkādos jautājumos. Apspriežam garīgās cīņas jautājumus, un ietaugu ka arī viņa iet cauri līdzīgām lietām kā es. Pie blakys galdiņa kāds sarunājas krievu valodā un intereses rosināta uzsāku sarunu arī ar viņiem. Viņi ir no Izraēlas un braukā apkārt ar auto un arīdzan ir pārsteigti un priecīgi par iespēju runāt krievu valodā. Ceļš, pēc smagām nakts lietavām izskalots un rīts vēsāks kā ierasti. Mans pirmais uzstādījums nokļūt lodz A Guarda, kas ir pēdējā stacija Spānijā un skatoties pēc laika apstākļiem izlemt ko darīt tālāk. Valstu savstarpējā robeža ir upe, kas šķērsojama ar pārceltuves prāmi. Jau iepriekš mani brīdinājuši pieskatīt laikus un trikky režīmu, jo tas strādā atkarīgi no dienām, sezonām, laika apstākļiem un nekad tā īsti nevari būt drošs, bet man ierodoties tur- kā tiešā laika plānošana no debesīm, man nebija neviena minūte domāšanai, nopirku 1eur biļeti un pēc 2.minūtēm pārcēlājs uzsāka kursu. Portugāle. Plus viena stunda laika atšķirība, kas nozīmē, ka gaisma uzaust 7. nevis 8. kā pierasts. Ar app palīdzību maps.me atrodu taisnāko ceļu uz alberge un dodos pāri kalnam. Bet par to būs atsevišķš stāsts. Uz šo mirkli visus laika limitus esmu iztērējusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru