/ Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prombūtnē par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieka draudiem. / Pāvila vēstule filipiešiem 1:27 //
Dažādu iemeslu, attaisnotu un neattaisnotu, dažādi ir sanācis pievērsties publikācijām šeit. Vienbrīd jau šķita, ka izdevies noķert vilni un izmantot apstākļus, bet negaidīti, uzmanības novērsiens aizvedis mani atpakaļ treniņu aizkulisēs pavadīt laiku pilnveidei. Galvenais, ka palieku vienprātībā ar Kristu, ar Viņa pamācībām un mācības praktizēšanu. Cik saprotu, mēs bijām radīti, lai mūs mīlētu, lai mēs pastāvīgi būtu kopā viens ar otru, dalītos priekos un bēdās, atbalstītu un pamācītu viens otru, bet tikpat arī pārlieku neliktu savu cerību uz ko vienu, nepaļautos uz cilvēka resursiem, uz vienas personas atbalstu. Vairāk vai mazāk būt neatkarīgiem, tādā ziņā kā būt pašiem tieši saistītiem ar Svētā Gara vadību un tiešo saikni. Gribas izteikt, cik labi, ka ik dienas pastāv dažāda veida jauni izaicinājumi un grūtības, kuras atklāj, ka varam tās uzvarēt. Parādot mums tuksnesi, kur jāiekopj dārzs, ir svarīgi nenobīties un neapmainīt to pret ieilgušu siltu vietu dīvānā, tiešo transfēru mājas-darbs-mājas vai dārzu ar dārznieku, kuram uzsist uz pleca par labi padarītu darbu. Gan jau Dievam gribētos mums iedot visu gatavu, bet tad mēs nesaprastu, ka augi vairojas ar sēklām, ka ne visus stādus var izaudzēt uz lauka vai, ka tikko pārstādītam augam nepieciešams ūdens, lai tas pieaugtu. Tikpat svarīgi zināt, ka ne visi augļus nes pēc mēneša kā redīss vai dille, bet pirmos ābolus varēsim baudīt pēc 3 līdz 5. gadiem. Izprotot pasauli pa izaugsmes posmiem, mēs arī nebūsim tik nepacietīgi kaut ko pieprasot, jo paši zināsim cik laika nepieciešams, lai sasniegtu noteikto rezultātu. Cik pasaule tomēr ir dīvaina. Pirms nedēļas man likās, ka nav ko darīt, un sāku nodarboties ar mākslu, bet vakar redzēju, ka esmu jau izdegusi, cik daudz ko vajadzēja paspēt izdarīt. Un tajā visā - tas viss ir šis skaistums par ko būtu skaisti pateikt, ka esmu izdzīvojis slinkuma, bezdarbības un kārtīgas noslodzes periodus, lai varētu teikt, patiesi dodos atvaļinājumā ar lielu gandarījumu un saredzu tajā īstā brīža momentu un saprātīguma devu pasaules procesos.
Dažādu iemeslu, attaisnotu un neattaisnotu, dažādi ir sanācis pievērsties publikācijām šeit. Vienbrīd jau šķita, ka izdevies noķert vilni un izmantot apstākļus, bet negaidīti, uzmanības novērsiens aizvedis mani atpakaļ treniņu aizkulisēs pavadīt laiku pilnveidei. Galvenais, ka palieku vienprātībā ar Kristu, ar Viņa pamācībām un mācības praktizēšanu. Cik saprotu, mēs bijām radīti, lai mūs mīlētu, lai mēs pastāvīgi būtu kopā viens ar otru, dalītos priekos un bēdās, atbalstītu un pamācītu viens otru, bet tikpat arī pārlieku neliktu savu cerību uz ko vienu, nepaļautos uz cilvēka resursiem, uz vienas personas atbalstu. Vairāk vai mazāk būt neatkarīgiem, tādā ziņā kā būt pašiem tieši saistītiem ar Svētā Gara vadību un tiešo saikni. Gribas izteikt, cik labi, ka ik dienas pastāv dažāda veida jauni izaicinājumi un grūtības, kuras atklāj, ka varam tās uzvarēt. Parādot mums tuksnesi, kur jāiekopj dārzs, ir svarīgi nenobīties un neapmainīt to pret ieilgušu siltu vietu dīvānā, tiešo transfēru mājas-darbs-mājas vai dārzu ar dārznieku, kuram uzsist uz pleca par labi padarītu darbu. Gan jau Dievam gribētos mums iedot visu gatavu, bet tad mēs nesaprastu, ka augi vairojas ar sēklām, ka ne visus stādus var izaudzēt uz lauka vai, ka tikko pārstādītam augam nepieciešams ūdens, lai tas pieaugtu. Tikpat svarīgi zināt, ka ne visi augļus nes pēc mēneša kā redīss vai dille, bet pirmos ābolus varēsim baudīt pēc 3 līdz 5. gadiem. Izprotot pasauli pa izaugsmes posmiem, mēs arī nebūsim tik nepacietīgi kaut ko pieprasot, jo paši zināsim cik laika nepieciešams, lai sasniegtu noteikto rezultātu. Cik pasaule tomēr ir dīvaina. Pirms nedēļas man likās, ka nav ko darīt, un sāku nodarboties ar mākslu, bet vakar redzēju, ka esmu jau izdegusi, cik daudz ko vajadzēja paspēt izdarīt. Un tajā visā - tas viss ir šis skaistums par ko būtu skaisti pateikt, ka esmu izdzīvojis slinkuma, bezdarbības un kārtīgas noslodzes periodus, lai varētu teikt, patiesi dodos atvaļinājumā ar lielu gandarījumu un saredzu tajā īstā brīža momentu un saprātīguma devu pasaules procesos.
