Līmeņa maiņa. Atceros, ka kādu nedēļu atpakaļ likās, ka viss kļuvis vienveidīgs un pliekans, bija tāda izaicinājuma sagaidīšanas garša. Todien, kad pasludināju to skaļi, tad sapratu, ka stāvu uz jauna līmeņa sliekšņa. Lai cik dīvaini neliktos, ka šī ir viena no pirmām atklāsmēm, ko saņēmu, ka jauns līmenis ieved jaunā, pilnīgi nepazīstamā darba laukā, kur viss liekas jauns, nepazīstams un neizprotams un smags. Jauni jautājumi, jauni cilvēki, jauni pienākumi un arī problēmas, kas izriet no nebijušiem avotiem. Cik esmu novērojusi, ka tajā brīdī, kad liekas, ka ne ar ko netieku galā, un gribas raudāt, tas ir brīdis, kurā ieraugu, ka esmu citur, ka esmu iegājusi tālāk. Un tanī brīdī, kad paliek garlaicīgi, tad spēles līmenis ir iziets un nav vairs scenāriju, kas pārsteigtu, tad parādījusies gatavība iziet no vecā un ieiet jaunajā. Jaunais vienmēr asociējas ar jaunu grūtības līmeni un godīgi, nealkstu tanī atrasties pašā sākuma momentā.
Tagad redzu, ka ja pagājušajā nedēļā bija laiks uzsākt un spēks nodarboties ar jaunu ideju uzsākšanu un aktivizēšanu, kas šķiet parādās, kad daudz brīva laika parādījies un dzīve par garlaicīgu palikusi. Šodien ieraugu, ka daudz ir aizsākts un tas viss jāsāk risināt, jo par to jāuzņemas atbildība. Bonuss jaunajam ir arī negaidītu problēmsituāciju risināšana, kuras uzrodas itkā ne no kurienes, kaut arī tās bija paredzamas, bet nezināmā tālā mākoņu attālumā, ... bet šodien tās jau uzkrīt uz galvas. Cik gan paradoksāli tas skan, ka tie līdz galam neatrisinātie jautājumi, būs jārisina tik un tā, ja ne agrāk, tad noteikti pie nākamā līmeņa durvīm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru