Radošums vai nabadzība?

Kad dienas apmākušās, tad cilvēcei nav nekādas iedvesmas kaut ko darīt, izņemot paēst, pagulēt un mazliet mazkustēties. 

Kad redzi pārāk apķērīgu personu, visādos jautājumos, tad gribas jautāt, :kurā skolā esi apguvis tādas noderīgas dzīves prasmes? Un negaidot iznāk atbilde, ka esmu uzaudzis nabadzīgā vidē. Nabadzība+ garlaicība rada dažādus radošu brīnumus. Ierobežotie resursi liek kustināt pelēko masu galvaskausa rajonā un aktivizē motivāciju risināt ikdienas sarežģītos izdzīvošanai nepieciešamos cilvēka jautājumus. 

Šī visa pārdomu gūzma nebūtu šķitusi apdomu vērta, ja kāds nebūtu ienācis manā visumā ar jautājumu, vai gadījumā tā nav nabadzības domāšana, kas liek man pieņemt dažādus nestandarta risinājumus, itkā ne sarežģītiem jautājumiem?! Mmm.. varbūt, bet negribas to atzīt. Ok, paspriedīsim par dažiem redzamiem aizbergiem, kuri liek aizdomāties. Tas nenbūt nenozīmē, ka es vai tu nonāksi līdz patiesam izšķetinātam apsūdzamajam, kuru varētu iesēdināt cietuma kamerā vai nogalināt ar mačeti, tādā veidā domājot, ka atzīšana būtu puse no risinājuma, un nedomājot, ka mēs būtu tik attīstīti, ka tagad atrodot vainīgo, varētu no tā tik vienkārši atbrīvoties to vizualizējot un nočopsējot. Tātad, .. 

Nr. 1. Humpalu vs kvalitatīva apģērba iepirkšana vs (lai dzīve nešķiet pārāk rožaina), apģērba šūšana sev.

Vai smadzenes ierauga problēmas būtību? Kāds teiks, ka humpalas ir kvalitatīvākas nekā mūsdienu masu produkcija, kas ražota no nekvalitatīviem resursiem, neapmaksātu darbaspēka izmantošanu un vēl trakāk, ka mazgadīgu bērnu izmantošana, lai gala produkts sanāktu lētāks par lētāko burgeru. Liekot pretī artilēriju: dārgāks vēl nenozīmē kvalitatīvāks, jo mēs vairs nezinam, kas ir kas; mūsu valsts cenu 100% uzcenojums, jo grūta un dārga dzīve; man patīk lietas mainīt un dārgais maksā tik dārgi, ko nevēlos valkāt savā 100 gadu jubilejā; man nepietiek vietas manā 30m2 bunkurā kur glabāt visu kādam gadījumam, ja pat nezinu vai tāds kādreiz pienāks; vienās un tajās pašās humpalu džīnās varbūt 3 cilvēki jau ir miruši; un pats trakākais, ko es ielieku trakajā kategorijā, ka jaunu resursu izšķērdēšana ieguldot jaunā krekliņā ir sliktāka nekā izmantot esošos resursus tādā veidā samazinot atkritumus, un neradot jaunu slogu zemeslodei, jo visa jau ir par daudz tāpat.

Kur tā grūtība izdomāt, vai es nabags vai es vienkārši dumjš? Principā izglītotāks cilvēks vairāk vēlētos aizsargāt mazāk nodrošinātos, vēlētos maksāt vairāk, lai izskaustu cilvēkresursu netaisnību un verdzību, tāpat vēlētos samazināt savu pēdas nospiedumu uz zemes un 10 nozāģētu koku vietā labāk iestādīt tā vietā 20, lai zeme atgūtu savu resursu. Toties, tā padomājot par to nabadzības bekgraundu no bērnības, šķiet, ka šeit būtu grūti saprast vai radot mākslu no esošā ir nabadzība vai Maslova piramīdas augšējā smaile, kur cilvēks vēlas pašizpausties un domāt par lietām, kas dod atpakaļ, nevis tikai meklē, kur šodien paēst un nav tikai patērētājs, bet kļuvis par cikla savienojošo posmu, kas liek arī groziņā atpakaļ nevis tikai ņem, palieto un izmet. Kaut gan redzi, es šeit redzu tādu neizprotamu momentu tajā mākslas jautājumā... no kurienes tas īsti rodas? Nenoliegsim, ka es tagad diskutēju ar sevi un mēģinu sevi uzvarēt nepareiza lēmuma lietā un notiesāt savas nepareizi domājošās smadzeņu šūnas. Man patīk koncepti, kad es savu nekam nederīgo vecmodīgo tējas servīzi aiznesu uz maiņas punktu, kas var būt arī vienkārši nodošanas punkts un atstāju to tur, .. ja man ir kāda vajadzība, tad paņemu kaut ko no turienes vai nopērku kaut ko. Bet atnāks kāds, kuram mana servīze liksies super gana noderīga ballītei 80 gadu stilā un sāks dzert tēju no tās ik dienas un pretī atnesīs savus istabas augus, kuri savairojušies un kam nav nekādas vietas vairs cilvēka sistēmā, tādā veidā apmainoties, tiek samazināta jaunu ražojumu sistēma, jo vienmēr kādam ir lieks kaut kas, kas man šķiet gana noderīgs. 

Ir valstis, kur tas strādā, es gribētu cerēt, ka arī pie mums tas varētu izdoties. Redzi, arī tajā apģērbu lietā ir liela neskaidrība, kad ir humpala, kas maksā vip cenu un tur tiešām kāda omīte pansionātā pameta savu istabu un mums nepatīk iedziļināties sarežģītajā garu pasulē, jo mēs maz ko no tās saprotam. Un ir vieglāk teikt ka esmu ticis pie dārgumiem nevis atzīt ka nopērkot dzīvokli ar visām mantām bomža drēbes tagad nonāca pie manis,  jo kāds tīrot dzīvokli visas drēbes aiznesa uz drēbju konteineru. Redzi, kur ir atšķirība, ka es nopērku humpalu jaunu drēbju cenā ar humpalu, kura pārveidota par citu apģērbu kā māksla? Man ir pilnīgi neizprotams šis hieroglifs. Vai tas tad zaudē bomža smaržu, kad to sagriež gabalos un uztaisa no biksēm par jaku? Labi, es mazliet nojaušu atbildi.. Labi, tad cits labāks zaļās pēdas nospieduma samazināšanas piedāvājums: Kādas tekstila ražošanas industrijas, modes industrijas, modes nama, ražošanas pārpalikumu iepirkšana vai savākšana, varbūt veikala neizpirktas produkcijas savākšana un pārstrāde jaunā objektā būtu labāks piemērs, jo .. iz daudz cilvēku, kuri publicē informāciju, ka tas viss atlikums jebkurā gadījumā nonāktu atkritumu poligonā. Nu labi, tas būtu ideāli, bet neatrisina manu sāpi ar to, ka tik daudz apģērbu aiziet atkritumos, kurus varētu izmantot ieliekot atpakaļ cilvēka aprites ciklā apmierinot visu vajadzības. Un kur paliek nabadzības domāšana nopirkt jaunu džemperīti no Ķīnas saitiem? Es domāju, ka no šiem risinājumiem vajadzētu ar laiku pāriet uz citu ražotāju produktiem, kaut gan daudz informācijas un dezinformācijas ir par mūsu patieso izcelsmi veikalu plauktos. Šadas pārdomas, kura raisa vairāk jautājumu un strupceļu nekā vispār par to nedomājot. Lai Dievs mums katram palīdz, ka arvien vairāk ir domājošu un izglītotu cilvēku, kas strādātu komandā, lai katrs tiktu iepriecināts un katra vajadzības tiktu apmierinātas, lai nabadzības domāšana tiktu dziedināta un mūsu cikls lietām nepaliktu īsāks, bet gan nestu iepriecinājumu un vērtību paaudzēm nevis tikai vienai 3 mēnešu sezonai.