Šodien izlasīju kāda cilvēka pārdomas par to, cik labi ir būt un ka ir tās parastās, pelēkās, drošās, neinteresantās dienas. Taisnība, ka pazaudējot, tikai pamanām, cik ikdiena bijusi droša, stabila un mierīga, pateicoties ikdienas parastajam darbu grafikam. Es šad un tad ilgojos, lai ikdienai mainītos nokrāsas un pamanu, cik svarīgs ir kļuvis klusais laiks, kad nav nekā... kad vienīgā lieta, kas neiederas dienā ir reklāmas youtube kanālā. Ed domāju, vai tiešām ir aizliegts tā vienkārši skatīties pa logu un vērot. Sēdēt. Ziniet, tagad, kad esmu dīvānā ar datoru, pa balkonu paveras brīnišķīgi spoža saules gaisma un balkona sarkano sienu krāsa izstrāvo siltu un patīkamu balkona sajūtu, kur gribas būt un ko gribas vienkārši vērot. Šad tad man ienāk domas par to, kam tad cilvēks ir radīts. Vai tā vispār drīkst, skatīties bez jebkāda mērķa un plāna? Valdīt un pārvaldīt zemi un zvērus, .. sargāt paradīzes dārzu.. Ko tas nozīmē šodien? Vai katru dienu iet uz darbu un 8. stundas pavadīt ofisā, lai datorā zīmētu reklāmas? Varbūt 8.stundas mazgāt grīdas poliklīnikas pieņemšanas telpās? Varbūt darba dienu pavadīt, lai zīmētu kartes un plānotu apbūves kārtību mūsu valsts robežās? Vai tomēr, visu dienu drukāt uzlīmes, kuras liks kādam pasmaidīt, ja tā tiks kaut kur ieraudzīta un joks tiks ievērtēts? Varbūt svarīgāk ir zīmēt metinājumus ēkām, kuru konstrukcijas tiks balstītas uz maniem rasējumos sazīmētajiem brīnumiem. Man ir nācies darīt šāda tipa darbus un es vienmēr esmu domājusi, ka tas nav tas, ko Dievs bija domājis, lai es daru visu dienu. Visu mēnesi. Visu gadu. Daudzus gadus. Pat tagad, kad es vairākas dienas nedēļā pavadu, lai vienkārši šūtu. Sev, bērnam, kādam vēl, ja sanāk iedvesma, laiks un vajadzība. Arī tas man liekas ir nieks. Vēl es mēdzu kādam sagatavot dekoru priekš viņam nozīmīgiem svētkiem. Man patīk gatavot puķu pušķus. Kāzām, dzimšanas dienām. Skatoties uz šo manu pārdomu šedevru, zini, es bieži iestrēgstu Salamana mācītāja depresīvajās pārdomās.. Tas ir kā romāns priekš sevis žēlošanas, kas attaisno katru darbību, kas var būt gan noderīga gan pilnīgi nevienam neko labu nenesoša. Sezonas un laiki, kad daram kādas lietas, kad kaut ko plēšam (man patīk šad tad kaut ko saplēst. Ir lietas, kuras radītas šovam un drāmai. Ir puķes podā, kuras nebūtu žēl izmest pa balkonu, ja tas būtu vajadzīgs sižetam.) Bet ko nu par to.
Šodien lasīju pēdējās nodaļas Jāņa evanģēlijā un pirmās Apustuļu darbos, kur atradu kādu interesantu domu. Tas skan līdzīgi kā rakāšanās 2reiz gadā mammas jaunības drēbju čemodānus un visu pārcilājot, ko jau labi zini, cerēt atrast kaut ko tādu, ko ieraugot saproti ou jā, šis ir īstais laiks priekšā šī dārguma, un vispār, kur tad tu mans dārgums kavējies un biji visu šo laiku? Nu lūk, pamanīju grāmatas drukā iezīmētu tekstu, kurš patvaļīgi pievienots Rakstiem vēlāk, sekojoši: AD 1:18-19, kas runā par to, ka Jūda nopircis lauku, kur pakrītot uz vaiga, pārplīsa vēders un izgāzās iekšas ārā un tas tiek saukts par Asins lauks. Lūk, komentārs saka, ka tas nav loģiski, jo Jūda atnesa atpakaļ naudu un nometa to uz tempļa klona, tad kā viņš pa to pašu naudu varēja kaut ko nopirkt. Un kā iespējams pakārties un pēc tam nokrist un pārplīst vēders. Hmm, taisnīgs komentārs, kas liek aizdomāties par to, ka mums ir reizēm arī jāfiltrē, kas tad te notiek. Acīmredzot ir kādas lietas, ko esam palaiduši garām. Varbūt autors nav ko uzrakstījis vai zinājis. Es ikdienā saskaros ar to, ka cilvēki mēdz izdarīt secinājumus, nezinot, neredzot kopējo bildi. Pieņemsim, ka šeit ir ievietojums 4. vai 5. gadsimtā, kā lielākā daļa no pievienotajiem tekstiem, kas nav atrodami pirmajos manuskriptos. Nu redz, tas nozīmē, ka kādam bija kāds nodoms, vai nu lai mēs labāk saprastu situācijas nopietnību, vai varbūt pilnīgi mūs novest no pareizā ceļa. Ja mēs tā globāli skatamies uz šo ainu, ko gan tā mums maina, tad varbūt vispār te nevajadzētu pievērst īpašu uzmanību un nekas jau nenotiks, ja noticēsim ka pārplīsa vēders un izgāzās iekšas... kapēc gan pēc pakāršanās nevarētu notikt tā, ka kāds norauj striķi un līķis nokrīt zemē un pārplīst? Bet ja nu putni saknābā, tad jau gan tas neliekas nekas neparasts, ka visas iekšas tiek izvazātas pa lauku. Jo, kur maita, tur salasās ērgļi. Mateja 24:28. Runājot par naudu, sanāk, ka Mateja 27:3-8 teikts, ka augstie priesteri nopirka tīrumu par šo Asins naudu, lai tā kļūtu par kapsētu teritoriju. Nu re, man liekas, ka visam ir savs izskaidrojums katrā vēlāk ievietotā un arī dīvainajās Rakstu vietās, kuras šķietami izkstās kā izrautas no konteksta, bet kopumā ļoti dabiski iekļaujas bībeles kanonā un ciparu algoritmā, kā arī ir sarakstīta šī dārgā un pieprasītākā grāmata uz planētas zeme, visos laikos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru