Es par sevi, šoreiz. Esmu teikusi, un pat rakstījusi, ka atgriežos tekstos un to publicēšanā un cik gan tomēr esmu katru reizi šo pārkāpusi. Pēdējos gados ir bijis grūti koncentrēties un savākt savas domas, lai ar tām dalītos publiski. Esmu pat nonākusi līdz slēdzienam, ka ir laiks atzīt savu emociju nekontrolēšanu. Esot mammas lomā, par mani ir nākuši tik daudz solījumu, draudēšanas, cenšanās, kontrolēšanas, padošanās, uzbrukšanas, dusmošanās, ... ka sevi neatpazinu pēdējos dažos gados. Tik daudz sakāvju nav piedzīvots visas manas dzīves laikā, cik pēdējo divu gadu laikā. Bērna emocijas izjauc manu jebkādu struktūru un rada milzīgus izmisuma un vulkānu izvirdumus, kaut iepriekš neapzinājos, ka vulkāns vispār eksistēja. Man tik ļoti ir gribējies no visa aizbēgt, no sevis, no ģimenes, vīra, sabiedrības.. no visa, kas man apkārt.
Pārlasot iepriekšējo publicēto tekstu, saprotu (un tikai tagad), ka mamma ir jauns tauriņa attīstības posms, kurš izjauc un noārda pilnīgi visu, kas iepriekš uzbūvēts. Nav precīzāka apzīmējuma tieši par tauriņa metamorfozēm, jo no kāpura kūniņas satura, lai arī kas tur būtu iekšā, tas viss pārveidosies par putriņu, lai rastos spārni un kokonā kāpuram ir jāaiziet bojā. Un es atkal domāju un saprotu, cik grūti ir nomirt, lai dotu citam dzīvību. Man vienmēr ir licies, ka kaut kā tās sievietes saglabā savu veselo saprātu, bet es redzu, ka viņas vienkārši strauji mirst. Un cik tas ir traģiski ģeneāli un vienlaicīgi īsta katastrofa, kad tev ir jāatdod pilnīgi viss, ja tu vēlies izdzīvot. Mana pusaudža transformācija nekad nav bijusi tik traģiska pieredze, ne arī atdalīšanās no ģimenes un pastāvīgas dzīves uzsākšana nav licies nekas tāds, ar ko es nevarētu tikt galā.. Bet mammas loma ir vistraģiskākais lauzējs, kāds ir izdomāts. Ir radies kaut kas, ko es negribu pazīt un mana ideoloģija vispār negrib pieņemt. Tas salauztais, sakropļotais iekšējais cilvēks, kas regulāri tiek mocīts, sists, apsaukāts, provocēts, apmelots, apdalīts, pieprasīts darīt lietas, kuras nemāku, nezinu, negribu, neesmu darījusi un .. tam netiek dots atpūtas mirklis un galu galā stāsts vispār nav par mani. Es nesu savu krustu uz nāvi kā Jēzus to darīja par mani, un gala alga ir tik tiešām nomirt, lai sagaidītu savu pārtapšanu un beidzot ieietu Dieva apsolītajā Jaunajā Jeruzālemē, kur viss ir tik superīgs, ka manas acis nekad nav redzējušas, lai manas smadzenes kādreiz spētu pat ko tādu izdomāt.. Man kāds iesūtīja stand up video griezni par to, ka "es nepieņemu un nesaprotu cilvēkus, kuriem nav bērnu un kuri grib padzīvot sev, ceļot un baudīt dzīvi, bet es saprotu tos cilvēkus, kuriem ir bērni un kuri vairs nevēlas bērnus..", ..
Tad, kad jebkur tiek runāts par cilvēcīguma, iekšējo resursu cenu, kad ir par kaut ko jāmaksā, tad tā ir tikai tāda ieteikumu saruna no tā puses, kurš ir maksājis kaut ko. Otram tas nozīmē ko līdzīgi vārdiem- gan jau nav tik traki :). Manī skan kāda nesena, dažu nedēļu atpakaļ cilvēka vārdi, ka būvējot māju es otrreiz to vairs nevēlētos darīt un otram to neieteiktu, bet... vai tad man tas ko nozīmē? Skaidrs, ka es nenojaušu par ko ir runa, cik daudz stresa un neērtu sarunu, fizisku grūtību, neziņas, pacietības tas prasīja.. . Ja mēs spētu izdzīvot Pētera nožēlas momentu, kad gailis dziedāja otro reizi un atskārsmi, ko viņš saprata tajā brīdī. Ja mēs spētu aptvert to mirkli, kad Sauls nokrita uz Damaskas ceļa, akls un nespēcīgs un izdzirdējis balsi no debesīm, Saul, Saul, esmu Jēzus, kuru tu vajā un šīs īsās pāris dienas, ko viņš pārdomāja, lai kļūtu pēc 3 dienām par lielāko pagrieziena punktu, sludinātāju, iedvesmotāju, apustuli, kristietības vēsturē, kas ietekmēja 2000 gadus aiz viņa, viņa- Pāvila jaunās personas pārdzimšanas dēļ. Vai kāds no mums gribētu iziet šo ceļu, kam viņš gājis cauri? Vai kāds vispār būtu jebkad izvēlējies ciest kāda cita cilvēka vietā? Un tomēr, ir tik daudz mammas, kuras ir gatavas iet atkal un atkal šo pārmaiņu, atteikšanās, transformācijas, došanas, negulētu nakšu, ziedošanās ceļu. Respektēju katru, kura psihika netiek traumēta, bet gan tiek uzlabota un pilnveidota, ...
Un pienāk šādi vājuma brīži kā tagad, kad gribas sevi pažēlot, kad gribas emocionāli būt paceltam, paškontrolētam, laimīgam, apmierinātam, mierpilnam cilvēkam...
Nu labi, laiks atgriezties savās cīņās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru