Tā ir cita dzīve. Jauna. Gribas teikt, ka ne vieglāka. Sarežģītāka.
Man patīk mana iepriekšējā nepublicētā posta teksts, kas kā reiz, runā manas situācijas kontekstā un skaidri atver vārtus, logus un durvis uz atklātību par manu emocionālo situāciju. Citēju: "Paradīzes putniņš ieslodzījumā. Tas tomēr atklājās. Iespējams, tas bija vēlu, nekad ne pārāk vēlu, bet vieglāk pacelt būtu, ja tas būtu kļuvis redzams uzreiz."
Tas, kas atklājās, tas būtu atklājies agrāk vai vēlāk. Es runāju par raksturu. Savējo. Es reizēm domāju, ka cilvēki iesaka dzīvot bez maskām un tanī pat laikā neslēpj nepatiku pret manu stigrumu pret bērnu. Es domāju, ka man netiek dota iespēja kļūdām un vājumam.. Tas rada vēlmi reizēm, tā vienkārši no sirds pažēloties par situāciju un apstākļiem, kur esmu.
Tuvojas gada beigas un novembrī, kad neesam vēl ierauti ziemassvētku virpulī, ir tāds miers, lai apdomātos, kā pagājis mans gads un es varu tā brīvi atbildēt, ka šis ir bijis mans emocionāli vissmagākais gads. Tik daudz negatīvu emociju neatceros sevī nekad. Mani pusaudžu gadi pagāja un es tos neatceros, mani vientulības laiki bija smagi, bet tie nebija agresīvi. Tai laikā bija daudz skumju, pārdomu, tranšeju rakšanas darbi un zemes izlīdzināšanām un lauku pārskatīšanu. Bet tie šķita, ka pagāja diezgan ātri, jo darīju daudzas lietas savā trakumā un trenējos to, ko iepriekš nebiju darījusi. Ir bijis pirmskristietības nemiera, vardarbības, manipulācijas un izmantošanas laiks, kas nāca pār mani no ārpuses. Tas rezultējās ar vēlmi pabeigt savu dzīvi ātri jo ātri, bet... tas nav bijis ilgstošs gada perioda laiks. Uz šo dienu varu teikt, ka 2023 ir bijis dusmu, iekšējas un ārējas agresijas, apsūdzības, noguruma, ļoti nopietnas cīņas ar sevi laiks. Emociju emocijas. Esmu ieraudzījusi, caur mazo cilvēciņu, cik ar mani ir traki, cik viena es jūtos un cik grūti ir man ar sevi. Pēdējos mēnešos es esmu domājusi nelāgas domas par to, cik dzīve mēdz būt skarba un nesaprotu, kāpēc būt par cilvēku ir tik grūti.
Ir lietas, kuras tā vienkārši nemainās. Mans secinājums ir, ka es nevaru vienkārši iegūt 3 bērnu mammas, kurai vecākajam bērnam ir 10 gadi, pieredzi, kad es esmu mamma tikai pusotru gadu. Es visu priekšā atzīstu, ka es nevaru būt tik mierīga, tik vienaldzīga, tik saprotoša, tik skaņu nedzirdoša, tik zinoša slimībās un tik mierīga neizgulējusies. Pēc negulēta gada, es beidzot ieraugu, cik labi ir tad, kad bērns aiziet gultiņā, parunājies ar viņu, pasaki arlabunakti un pats dodies gulēt. Un guli. Kurš gan būtu domājis, ka izgulēties no vakara līdz rītam kļūs par gaidītāko gada noslēguma dāvanu? Kurš gan būtu domājis, ka gaidītākā dzimšanas dienas dāvana varētu būt mierīgas emocijas?
Pēc visa, kas piedzīvots pēdējos divos gados, varu teikt, ka esmu ieguvusi pāris sekojošas sāpīgas atklāsmes:
1. Cilvēks pats par sevi nevar tā vienkārši mainīties.
2. Mazi bērni var apgriezt tavu dzīvi kājām gaisā. Tiešā un pārnestā veidā. Bērni saduļķo strauta ūdeni, jo vienkārši to novērot ir pārāk garlaicīgi. Jo esi mazāks strauts, jo grūtāk būs saskatīt krasta apveidus pēc tādas kārtīgas izdauzīšanās pa ūdens gultni.
3. Cilvēks, kurš apmaldījies, viņam ir grūti atrast ceļu.
4. Ir tik daudz vēl jāsaprot, ka šķiet esmu kā mazais tārpiņš. Ko gan es vispār tādu gudru varētu pateikt?
5. Es šad tad varu arī baudīt to bagātību, ko Dievs dod.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru