Par šo tēmu varbūt jau ir runāts. Tas tāpēc, ka šī doma man, kad atnāca, ir likusies tuva, nopietna un brīdinoša. Ko es šajā ieraudzīju? Doma par dzīvošanu atstatus mežā vai kādā tālā zemes galā, tomēr ir neprātīga, mazliet nejēdzīga, ... jo, vēlme aizbēgt nevis risināt, nav nekas pareizs. TUVA, jo pašai ir bijušas tādas nepamatotas fantāzijas, ka norobežošanās un savas dzīves dzīvošanas pierādīšana būtu kaut kas, kas būtu labākais risinājums. Un NOPIETNA, tā dēļ, ka daudzi to ir darījuši un dara, un tādā veidā citus izaicina uz tādu pašu darbību. Kā līdzība saka, ka tas pretojas visam, kas labs. Teiksim tā, cilvēks cilvēkam vienmēr var būt par svētību. Sadraudzība, darbs, attiecības, palīdzība, ... tās visas sākas no citiem cilvēkiem un tāpēc vieglāk būtu dzīvot nevis vienam pašam Madagaskarā vai Āfrikā, starp svešu valodu, kultūru, vidi, ienaidniekiem, dzīvniekiem, .. bet gan tuvāk savai pazīstamajai videi, kur tev vienmēr ir kāds, kam piezvanīt, padalīties un risināt. Un BRĪDINOŠA tajā brīdī, kad uznāk šī vēlme, tad zinu SOS, ka virzos prom no visa, kas labs. Varbūt arī tev ir uznākušas šādas domas dzīvot savā komūnā? Es nesaku, ka manas domas ir pareizi definētas, bet tas ir tas, ko es redzu, .. tu noteikti redzi citus argumentus. Izvērtē sevi, kas tev liek sapņot par dzīvi tālajā sapņu teritorijā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru