6 Tad Dievs sacīja: "Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem."
7 Un Dievs radīja velvi un šķīra ūdeņus, kas zem velves, no ūdeņiem virs velves. Un tā tapa. 8 Un Dievs nosauca velvi: debesis. Un tapa vakars un tapa rīts - otra diena.
9 Tad Dievs sacīja: "Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams." Un tā tapa.
10 Un Dievs nosauca sausumu: zeme, - bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras. Un Dievs redzēja to labu esam.
1.Mozus 1:6-10
Izmantojot man pieejamo vārdu brīvību, izsaku savas personīgās domas un pārdomas-
Mazliet papildinot iepriekšējos pantus par velvēm. No 6-7.pantam. Velve, jeb atmosfēra šķir ūdeņus no ūdeņiem. Kas zem velves no tiem kas virs velves. Tā ir telpa, kas atdala debess ūdeņus no zemes ūdeņiem. "2 Klausieties, jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes! 3 Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un Savas zibens liesmas Viņš vada līdz visattālākām zemes malām. 4 Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad Savai varenai godības balsij, un Viņš neaiztur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni. 5 Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar Savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,6 kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: krīti zemē, un lietum: līsti, vai lietusgāzēm: topiet vēl ilgstošākas un stiprākas! " Ījaba grāmata 37:2-6. Velves ir Dieva pamatu konstrukcija, kas veido telpu, kurā mēs atrodamies, un kurā redzam un sajūtam Tēva varenību un tās izpausmes. Ja pieņemam, ka Dieva būtība ir velves un tā konstrukcija, tad iznāk, ka:ūdeņi ir atšķirti ar velvēm, kas ir Dieva paša būtību, kas ir pamats, tad Viņa platība, izplatījums šķir ūdeņus no ūdeņiem; sanāk, ka pats Dievs ir starp ūdeņiem- līdz ar to - starp mums..
Sausums taptu redzams. Sausums = zeme, tas ir pamats, kur nav ūdens. Tas ir materiāls bez dzīvības. Kur nav ūdens, tur nav dzīvības. Kur nav Svētā Gara, tur nav dzīvības, nav svaidījuma un tas ir tuksnesis- pilnīgs sausums. Sausums vienmēr ir redzams. Bez Dieva tas viss ir redzams. Tās ir lietas, kas mūsos parādās, šīs domas, rakstura īpašības, kuras ir nepatīkamas, neelastīgas, kuras ir bez mīlestības, jo ūdens atkāpjas kaut kāda spēka dēļ, parasti mēs paši varam to radām un spējam ietekmēt ūdens virzību. Spēku mēs varam kontrolēt. Ūdens var pacelties un var atkāpties. Lai izprastu šos procesus, mums vienkārši ir jāpavēro, kā tas notiek dabā. Gravitācija ir mums izprotamākais apzīmējums fiziskajā plaknē, vai mēness kustības, procesi, darbības. Ūdens jau itkā nekur nepazūd ne no kā un nekur- tas vienkārši ieiet dziļākos līmeņos. Beigās jau sanāk, ka mums lai tiktu pie ūdens, reizēm vienīgais risinājums ir dziļurbums, jo esam aizlaiduši ūdeni pārāk dziļi mūsos, tas ir iegājis tik dziļi, ka mēs paši to vairs sevī nespējam atrast. Un nespējam atrast, jo piepildām sevi, katru dienu ar jaunu mums nevajadzīgu informāciju. Mēs krāmējam sevī, kā atkritumu urnā visādas mums kaitīgas vielas. Šī shēma jau nav slikta, tik mēs bieži nepaspējam, vai nespējam attīrīt visu drazu, kas ir mūsos un tas materiāls sāk bojāties un sabojāt mūs pašus ne tikai no iekšpuses, bet no ārpuses. tas ir tieši tas pats, kad kā lūgšanā teikts: Tavs prāts, lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mt 6:10. Tas raksturo Dieva darbības shēmu uz pasaules, ka: vispirms viss ir noticis debesīs un tad uz zemes jeb garīgajā pasaulē notiek un tad mēs to ieraugām savās dzīvēs. Esmu to sapratusi tik tālu, ka garīgajā pasaulē, visu laiku notiek cīņa ar mums, par mums, kam mēs piederēsim, kas par ko ņems pārsvaru ( sliktais pret labo, kā pasakās). Tajā mirklī, kad mēs zaudējam, vai pagurstam- tad šīs cīņas sekas ir mums kā slimības, grūtības, problēmas. Tāpēc ir būtiski prasīt, izlūgt Tēvam aizsardzību, žēlastību, Viņa patiesības ieročus, lai Viņš dod mums palīgus, savus eņģeļus, kas mūs aizsargā. Tāpat ar mums, vispirms notiek iekšpusē un tad kļūst redzams mūsos uz āru. Nu tas ir skumjākajā variantā. Ir jau arī labi risinājumi, piemēram, var rakt aku, lai iegūtu ūdeni. Pat vajag to darīt, arī pie nosacījuma, ka jums jau ir aka, jo mums ir jānodrošinās pret visu ko. Akas ne vienmēr var palīdzēt, jo izteikta sausuma apstākļos akā arī var nebūt ūdens, vai nu tas var būt pilnīgi nelietojams, tad jāapbruņojas ar nopietnu pacietību, pazemību, ticību un jārok dziļāk, daudz dziļāk. Jārēķinās, ka tas prasīs lielāku piepūli. Bet bez piepūles nebūs nekā. Pilnīgi nekā.
Lasot šīs Bībeles rindas ir saprotams, ka veidojas zināma shēma, no kā sastāv radītā zeme. Apakšā ir ūdens, nākamais līmenis ir zeme bez ūdens, tam virsū ir debess un virs tā ir ūdens. Sanāk, ka ūdens ir abās pusēs. Principā, pēc tagadnes skatījuma sanāk, tāda kā siltumnīca. Bībeles pētnieki ir apliecinājuši, ka zemes radīšanas sākuma posmā, līdz Noasa plūdiem, cilvēki dzīvoja tādā kā siltumnīcas vidē. Gaiss bija mitrs un maigs kā tropos, augi auga griezdamies, palmas un cikas, ginki, dinozauri, lieli cilvēki, pāris metru augstumā, ne tādi kā tagad. Dzīvnieki tajā laikā ēda zāli un nebija gaļēdāju. Šo faktu pat apstiprina mūsdienu arheoloģiskie izrakumi, kur atrasti krokodili ar zāles paliekām kuņģī. Tagad mēs nespējam iedomāties, ka krokodils ēstu zāli!? Tad viss bija savādāk. Līdz ar grēku plūdiem izmainījās viss uz zemes. Tad atvērās debesu logi uz zemes- gāzās ūdens no augšas un apakšas. Tad izveidojās ziema un vasara, poli- ziemeļi un dienvidi. Pirms Noa nebija tādu kalnu kā tagad, tad bija tikai pakalni. Visur kur bija netiklība, radās kalni, tuksneši, bēdu ielejas uz zemes. Pēdējā laikā notiks tāpat. Pēc plūdiem zeme ieguva izskatu, kādu mēs redzam mūsdienās.
Ūdeņu krājums- jūra,kas bieži saprotams kā grēks, kā tautas, šaubas un bailes. Kad mācekļi ar Jēzu bija laivā, un sacēlās vētra, tad Jēzus teica klusu mierā un jūra norima. Šis gadījums mums parāda, ka nav vajadzības satraukties par laika apstākļiem, jo mums jau ir visas tās pašas Jēzus īpašības un spējas. Jēzus tajā brīdī bija izbrīnījies, ka mācekļi bija satraukušies, jo viņi bija spējīgi paši apturēt vētru. Mēs esam Dieva bērni, un mums ir iedots Dieva spēks, kas tika atstāts mums lietošanā caur Jēzus upuri; Jēzus nomiris par mūsu izdarītajiem grēkiem, Viņš kā upura jērs tika upurēts pretī mums sniedzot brīvību no grēkiem. Jēzus atnākšanas, nomiršanas un augšāmcelšanās notikums mums iedeva iespēju atdzimt, piedzimt no jauna, kļūt par Viņa līgavu, par Viņa īpašību lietotājiem. Tas ir kā sieva ar vīru- kad vīrs uz laiku aizbrauc komandējumā, tad sievai paliek visas pilnvaras, lai rīkotos ar viņa saimniecību un pārvaldību. Uzskatu, ka mums ir tieši tādas pašas pilnvaras, līdz Jēzus atgriezīsies otru reizi, lai paņemtu savus uzticīgos kalpotājus.
Mēs varam iet pa ūdens virsu, un negrimt. mēs varam visu ko, iet pāri tautām, bailēm, problēmām, iet jaunā līmenī, kā mācekļi to darīja. Kad Jēzus viņus uzrunāja, tie neiebilda, visu atstāja un sekoja Viņam. Mums arī ir šī izvēle, atstāt visu, savas problēmas, savu iedomāto dzīvi, iedomāto varu, iedomāto kontroli, iedomāto spēju kaut ko darīt pašam, .. mēs varam to visu atstāt un sekot Jēzus balsij, sekot un doties citā līmenī, ārā no laicīgām lietām, sistēmām un iekārtām. Kļūt vienkārši par Jēzus mācekļiem. Šeit ir būtisks moments, ko vajadzētu piefiksēt- par mirkli, kad Jēzus pienāca klāt un sacīja:atstāj visu un seko- tas pat skaidrojas uz mūsu mazākiem jautājumiem. Piemēram, kad sevī sajūti pravieša vai skolotāja dotību, tad moments ir jānoķer un jāpajautā sev- vai es kā mācekļi, spēju pieņemt šo domu un ielaist to sevī un pieņemt šo Svētā Gara dāvanu, kas lai aug un attīstās un nes augļus?.. Ja mēs, tāpat kā mācekļi, spējam uzreiz bez ierunām pateikt, jā, Dievs Tēvs es virzos Tavā virzienā, ko esi man noteicis, tad attīstība notiek, kas arī ir pats galvenais. Principā, es to iztēlojos šādi- ka man Pats Dievs piedāvā kļūt par pravieti kā reālu dāvanu priekš manis un es sāku to apsvērt, izvērtēt, analizēt, pētīt no visām pusēm, tad es aizvainoju Dievu. Mums jāiemācās pieņemt dāvanas no Dieva. Jābūt pateicīgiem par katru detaļu, katru sīkumu, jo mīlestībā taču mēs saprotam, ka Dievs mums neiedos kaut ko nepilnīgu, nevērtīgu vai nesakarīgu. Viņš taču visu rada skaistu, perfektu un absolūtu. Un Viņš viennozīmīgi ir vienīgais , kas perfekti zina, kas mums konkrētajā momentā ir nepieciešams, jo Viņš pazīst mūs, tos ko pats ir radījis.Viss atkarīgs no tevis paša, no tavas vēlmes sekot. Ja vēlēsies, tad varēsi pārvietot kalnus, kas pašlaik varbūt liekas lielas un neizkustināmas problēmas. Tas viennozīmīgi ir cits līmenis, tas ir augstākais līmenis, bet kāpēc gan netiekties pēc augstākā? Iet pa ūdens virsu un negrimt- tas taču ir skaisti, vai ne? Neieslīgt masā, neieslīgt šaubās, Dievs to visu var atvērt, jebko, bet tikai pretī tavai sirds vēlmei. tas ir fantastiski, tā ir neiedomājama iespēja, ko būtu briesmīgi palaist garām. Jo Viņam patīk, ka tu audz.
Sanāk interesanti, ir tie, kas meklē pa virsu- tuksnesī, sausumā. Kas staigā un meklē, tie var klīst un klīst, kā Israēla tauta 40 gadus. Un ir tie, kas neaiziet prom no ūdens, kas uzgājuši upi, aku, vai strautu, tie,kas vēlas zvejot, tiem Dievs piedāvā kļūt par dvēseļu zvejniekiem. Man patīk tā doma, ka cilvēks var ar laivu iebraukt kaut kur ūdenī un makšķerēt, pa vienam vien. Uzliek ēsmu un gaida. Noķer vienu, uzliek nākamo. Tādi vienkārši un skaisti momenti. Mūsu Tēvs jau pēc būtības visu ir radījis vienkāršu un skaistu, tāpēc nevajag sarežģīt pasauli. Novērtēsim to, kas mums jau ir, jo mums jau ir viss nepieciešamais.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru