15 un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār zemi." Un tā tapa.
16 Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja.
17 Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār zemi
18 un valdītu dienā un naktī un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam.
19 Un tapa vakars un tapa rīts - ceturtā diena.
1. Mozus 1:14-19
Izmantojot man pieejamo vārdu brīvību, izsaku savas personīgās domas un pārdomas-
Spīdekļi - debess velvē, iekšā Dieva plašumā, iekšā Dievā. Tie atšķir visu, kas Dievā, ritmus, dienu no nakts, ZĪMES un laiki, dienas, gadi. Spīdekļi ir par zīmi laikam, gadiem. Jebkura zvaigzne ir kā norāde.
Lielākais- saule, par dienu lai valdītu. Mazākais- mēness, valdītu par nakti. Un zvaigznes radīja, tās nevalda, bet ir. Tās ir par zīmi, lai tās spīd. Tas ir tas, ko mēs redzam, dienā, naktī, sabiedrībā, tas ir saistīts ar zemi. Viss vispirms notiek garīgajā un tad kļūst redzams materiālajā pasaulē. Zvaigznes pastāv mūsu redzeslokā. Lielākais par dienu, par gaismu valda lielākais. Pēc definīcijas sanāk, ka lielākā vara pieder gaismai, kas ir Dievs, bet mazākais tumsai. Un Lielākais vienmēr kontrolē mazāko. Mazākais par nakti. Dievs nosaka, kas par ko valda, kādam ir jāvalda, arī par nakti, par lietām uz zemes, par visu kopā un visu atsevišķi. Un zvaigznes vienkārši radīja, nekādu komentāru, tās vienkārši ir un būs. Nav rakstīts, ka tās valdītu, bet kā zīme spīdēs, laikam un gadam.
Jēzum ir sava zvaigzne.Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Mateja 2:9. Kā polārzvaigzne, kas nav spožākā, bet vienmēr norāda tikai Z virzienu, jo atrodas ļoti tuvu debess ziemeļpolam. Izteikta līdzība ar Jēzus būtību, ne visi redz Viņa spožumu, bet nemainīgu virzienu pie Tēva gan tas norāda, nemainīgu principu, ka neviens netiek pie Tēva, kā tikai caur Jēzu. Savā ceļā, mēs noteikti pamanīsim, kur ir ziemeļu virziens, ko visbiežāk varam sastapt kā nemainīgu un neapstrīdamu brīžos, kad esam vieni mežā, laukā, savā ikdienas tuksnesī, džungļos, papīros, problēmās ar kompasu rokā. Ja esi apjucis, uz kuru pusi doties, tad zini, bez kompasa ir citas zīmes, uz kokiem aug sūnas, tumsā vienmēr ir mazāk lapu, mazāk augļu, iestāvējies ūdens, lielāks aukstums, mazāk gaismas, lielāks mitrums, neveselīgāks un nepatīkamāks mikroklimats, vairāk sēnes. Orientējies pēc apkārtējiem, meklē gaismu, siltumu, svaigāku ūdeni, dzīvu ūdeni, cilvēkus, kas pozitīvāk uztver dzīvi, kas nestāv uz vietas, bet virzās uz priekšu, gaisma vienmēr palīdzēs tikt pie augļiem, pie prieka, pie brīvības, pie miera. Ja ne horizontāli, tad vertikāli, kā koka zari, kā saulespuķe tiecies, virzies uz saules pusi. Tad tas nostrādā, kā neapstrīdams fakts, kā galvenais un bieži vien vienīgais virziena rādītājs. Ieturot kursu Viņa-Jēzus virzienā, varam būt pārliecināti, ka neapmaldīsimies. Es domāju, ka Dievs ir parūpējies par to, lai mēs zinātu, ka Viņš ir un kas Viņš ir. Tēvs visu laiku pie tā strādā, lai mēs ikviens vēl vairāk uzzinātu, iepazītu, ka eksistē garīgajā pasaulē šis nemainīgais princips, instruments, kompass, kas norāda virzienu uz galveno polu mūsu dzīvē- Jēzus virziens. Magnētiskais lauks kā Dievs un Viņa būtība, sistēma, Jēzus kā kompass kā instruments, kas norāda virzienu un neļauj apmaldīties un Svētais Gars, kas atgādina, orientierus ko izmantot neizpratnes brīžos. Tāpēc ir svarīgi meklēt , izzināt dzīves pazīmes, iepazīt, analizēt un pētīt apstākļus un situācijas, lai kļūtu par labiem orientieriem ikdienas džungļos un naktī nepazaudētu orientāciju un galamērķa virzienu. Interesanti, ka papētot zvaigžņu pasauli, atklāju, ka Cēfeja Gamma ap 3000. gadu kļūs par jauno debesu ziemeļpola zvaigzni Polārzvaigznes vietā, kura sākot izdzist. Un ko teiksiet, ja nekaunīgi paziņošu ideju par līdzību ar Kristus otro atnākšanu. Sanāk diezgan likumsakarīgi. Otrā nomainīs pirmo, kas būs spožāka par pašreizējo. Viņš nosaka zvaigznēm to skaitu un sauc tās visas vārdā. Ps 147:4. Iespējams, zvaigznes ir kā dāvana Viņa kalpiem, tie tur mājo. Zvaigznes ar kopīgu izcelsmi veido kopas, grupas, kuras kopā satur gravitācijas spēks. Laiku gaitā, kopas kur mazāk par 1000 zvaigznēm, tās kas tālu viena no otras, mēdz izirt un kļūst vaļējas. Tās mēdz izdzist, spīdēt , iedegties, nokrist uz zemes kā meteorīts, krītot izpostīt kaut ko, atstāt bedres, krītot var pagodināt Dievu, būt par Viņa varenības apliecinājumu. Viņu priekšā trīc zeme un sakustas debess, aptumšojas saule un mēness un pat zvaigznes zaudē savu spožumu. Joēla 2:10. Cilvēki- zvaigznes, norāda par konkrētiem laikmetiem, to domāšanu, pazīmēm. Kā filmu zvaigznes. Tās parādās un izdziest, tās var nokrist un atstāt savus nospiedumus cilvēku sirdīs. Tās var spīdēt mūžīgi un nekad neizdzist. Tās var apvienoties grupās un noteikt savas robežas. Tomēr, lai arī tās nevalda, tām ir ietekme, spožums. Interesants fakts, ka mēdz būt dubultzvaigznes, kur 2. zvaigznes savstarpējas gravitācijas ietekmē, riņķo ap kopīgu smaguma centru. Gluži kā laulāts pāris, kā Aspazija un Rainis. Divas savijušās zvaigznes. Kas to lai zin, vai materiālās pasaules zvaigznes ir arī zvaigznes garīgajā pasaulē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru