Man tāds atskaišu gads un cipari šogad liek mazliet apstāties un aizdomāties. Kas ir noticis pa šiem pēdējiem laikiem un kādas izmaiņas tas ir atnesis, un beigu galā, ko es lielos vilcienos secinu.
Dienā, kura pārgāja no maniem 28. uz 29. gadiem un šodien, kad esmu savos 39, varu teikt, ka no depresīvas, pasīvi eksperimentālas un seku neatzīstošas dzīves esmu iegājusi cienot cēloņu un seku likumsakarības, mācoties uzņemties atbildību par savām rīcībām un dzīvojot aktīvā eksperimentējošā ikdienas dzīvē.
Toreizējās, haotiskās nestabilās attiecības ir rezultējušās ar piecgades nosvinējušu laulību.
Sapņi par adopciju, atzīmē 4. mēnešus ar mazulītes ienākšanu mūsu dzīvē.
Ir redzēti daudzi labi darbi, nodomi, realizācijas un dalība. Varbūt, ka kāds varētu teikt, ka tas viss bija arī iepriekš, .. iespējams, bet es nebiju tā, kas to redzēja vai aktīvi tajā piedalījās.
10 gados nomainītas vairākas darba vietas, iegūta pieredze, ka esi palicis bez darba un bija iespēja to piedzīvot vairākkārt, lai varētu redzēt cik tas spēj stiprināt. Izdzīvojot lietas vairākas reizes, varēju redzēt, ka spēju tam tikt pāri bez depresijas vai histērijas. Pēdējos 3 gadus strādāju ļoti brīvā frīlancera pašnodarbinātā režīmā, kas ļauj man pašai plānot darba grafiku un līdz ar to dod iespēju trenēt pašdisciplīnu, kas, tomēr, ir diezgan sarežģīts process.
Esmu izgājusi cauri dažām ķirurģiskām procedūrām, kuras ļāva ieraudzīt, ka manai domāšanai ir sekas un ka ir svarīgi tas, ko es domāju vai runāju. Un arī tas nemaz nav tik vienkāršs process.
Ceļojumi ar kājām, izveduši cauri Eiropai, nostaigāti 1500km, .. laikam varbūt vairāk. Tas lika saprast, ka manas kājas un mans ķermenis ir diezgan izturīgs. +Latvijas jūras līnijas 300km nostaigāts, lai trenētos.
Mans ķermenis iepazina ko nozīmē gavēt. Gavēju 40 dienas ar ūdeni un sulām. Tas man lika ieraudzīt, cik maz vajadzīgs mūsu ķermenim. Un arī to, cik uzturs ir nopietna lieta. Piemēram, lietojot tikai ūdeni, un kad dienā pievieno karoti burkānu sulas, jau jūties kā svaigs gurķītis. :) Un gavēnis lika saprast, ka bez garīgas disciplīnas mans ķermenis ir ļoti vājš, jo zinu, ka piesakot bada streiku, būtu atradusies slimīcā jau pēc 2. dienu neēšanas.
Esmu šai laikā atbrīvojusies no daudziem kompleksiem, piemēram, uzstāties publikas priekšā. Tas nav nekāds konferenču vadīšanas pasākums, bet vairs neizvairos no sasveicināšanās ar cilvēkiem, ko gan īsti nevarētu teikt, ka tas būtu brīvi noticis pirms manas kristietības.
Esmu kļuvusi par veģetārieti. tas nav gluži sasniegums, bet gan secinājums, kas ir noticis manā ticības dzīvē. var pat teikt, ka pārtraucu ēst gaļu, tieši tai dienā, kad sapratu, ka mans garīgais ceļojums var sākties. *šis varētu būt atsevišķs stāsts, jo man daudzi par to jautā, kāda īsti ir mana motivācija.
Man ir bijusi iespēja praktizēt savus talantus visos jautājumos. Esmu mācījusies kā ainavu arhitekte, bet pielietoju iegūtās zināšanas teritorijas plānojumu izstrādē, ugunsdzēsības evakuācijas shēmu un plānu zīmēšanā, metāla konstrukciju rasēšanā, grafiskā dizainera amatā, dekoratora amatā, kāzu un pasākumu noformēšanā, sanitāra darbā, draudzes pasākumu datu apstrādē, sienu apgleznošānā, interjeru pārplānošanā, remontu darbos, apģērbu konstru mammas pienākumu un vīra ārstēšanas vajadzībām.. iespējams kaut ko pat piemirsu.
Atklājušies talanti jaunās un necerētās sfērās. Esmu iemācījusies krievu valodu. Pat praktizēju to kā tulks uz latviešu valodu. Jaunībā uzskatīju, ka krievu valoda man vajadzīga tikpat daudz cik komunikācija ar eskimosiem manā divdesmit gadu dzīves vietā. Šodien, atzīstu, ka mans vīrs ir krievvalodīgs un arī bērns ienācis ģimenē no krievu ģimenes Latvijā, līdz ar to, varu teikt, ka šī valoda ir bagātinājusi manu dzīvi un pavērusi jaunu, plašāku redzesloku. Man diezgan bieši nācies komunicēt ar dažādām mazākumtautības pārstāvjiem, kuri tiešām nesaprot manu dzimto valodu un krievu valoda ir mūsu vienīgais komunikācijas tilts. Papildus Ukrainas konfliktam, iespēja sarunāties ar viņiem deva lielu atvieglojumu.
Kopsavilkumā varu sacīt, ka dzīve tagad ir ar citu skatījumu un nav gluži salīdzināma ar to apmānu un atkarībām, kas bija pirms tam. Es, noteikti, varu sacīt, ka tur kur dzīvoju pašreiz, ir daudz labāk un iziet no šīs svētības būtu ļoti nejēdzīgs lēmums!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru