Nu jau pagājušas 12 dienas kopš pie mums pirmsadopcijas aprūpē atrodas 3 gadīgs mazulis.
Esam lielo izaicinājumu priekšā, lai mazais saprastu, ka pašam jāuztver signāls par laiku uz došanos uz podiņa. Pagaidām, kad esam mājās, velkam biksītes, lai dibens elpo svaigu gaisu un mainam bikšeles, kad noticis dabīgais process, bet naktī un rotaļu grupā vai ciemos- pampers. Šo divu nedēļu laikā ir bijusi viena reize, kad mazais atnācis pie manis un stāvējis blakus, paziņojot- es čurāju. Pārējās reizes viss noticis tā starp citu, rotaļājoties un garām ejot. Pirmais mūsu rekords bija divas dienas atpakaļ, kad nejauši pēc sajūtas uzliku uz lielo podu un sanāca mums mazās darīšanas. Visi izbrīnīti, satraukti un aizkustināti par ideālu procesa novešanu līdz galam. Tad atļauju nospiest ūdens laižamo pogu, jo pārējās reizēs mums čiks tik sanāk un saku, ka nav mums ko aizskalot, tāpēc pogu arī nespiedīsim. Šorīt, pēc pamošanās arī izdevās uz mūsu pārvietojamo Eve mazo darīšanu sataisīt un pati skatās iekšā, noliekusies- kāds tad tas mūsu ilgi gaidītais brīnums tur izskatās, tad atļāvu nospiest pogu un palaist visu pa trubām.
Īstenībā tāds smieklīgs gadījums bija vakar, kad uztaisījām lego robotu un braukāju pa istabu un itkā robots izteicu kādus rīkojumus, saku: atnes podiņu un pačurā- skatos aizskrien un atnes un apsēžas.. :) saprotu, ka vajadzīgas kādas citas personālijas ar ko identificēties. Mīļi un tai pat laikā jautri. Ko lai saka, izdzīvojam zaķu domas un zirneklītis atkal grib ēst..
Bērni paliek bērni- zivis peld, saule spīd un bērni spēlējas :)
Esmu dzirdējusi nu jau visvisādus ieteikumus, ko un kā darīt, lai atradinātu no pamperiem... domāju, ka katrs atrod savu metodi, kas strādā, katram savs pacietības un režīma mērs. Redzu, ka visi tam tikuši pāri un nav mums īsti tādi skolas bērni, kuri nebūtu tikuši ar šo lietu galā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru