Jā, reizēm gribas sevi paslavēt par to, kur esmu bijusi, kas ir piedzīvots un cik daudz tomēr informācijas iziet cauri mūsu dzīvei. Un vēl ļaunāk, gribas ik brīdi atskatīties, kur kas ir bijis. Es varētu gribēt lepoties ar to, ka šķēsota visa Eiropa, bet.. es teiktu, ka, ja tas mani nemaz nav izmainījis pozitīvi, tad man nav ar ko lepoties. Man liekas, ka es dzīvi esmu sākusi uztvert tā, ka: pieņemsim, dzīve ir nogrieznis ar mērķi galā, un katram ir jāiet uz to. Tā teikt, mēs varam iet apkārt, bet tas aizņem ilgāk laika, un varam iet taisni, bet cauri dažādiem šķēršļiem. Un tie ir tādi divi ceļi, un citu nemaz nav. Es nesen dzirdēju variantu, par pirmo ceļu, ka dabas likumus nemaz nevar apiet. Tie apietie šķēršļi, vienā brīdī visi ir priekšā, ātrāk vai vēlāk. Iznāk, ka pareizākais un vienīgais ceļš ir iet uz priekšu un iziet cauri. Es teiktu, ka šis ieraksts ir manas dienasgrāmatas ieraksta turpinājums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru