es laikam atkal gribētu rakstīt dienaasgrāmatu. Šķiet pagājis kāds laiks, kad neesmu mocījusi papīra lapas ar savām domām. Bet tas viss tomēr sakrājas. Ik pa laikam. Un tā nopietni. Man liekas, ka ir taisnība teikta, ka: "Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jāņa 21/25. Un tāpat, ja katrs cilvēks gribētu uzrakstīt lietas, ko viņš darījis un piedzīvojis, tā būtu katastrofa un nepanesaa lieta zemeslodei. Es neesmu izņēmums, arī man, ik pa laikam gribas rakstīt un rakstīt. Bet neaizejot tālu no galvenās domas, ko domāju šodien, .. es gāju līdz jūrai, jo bija vējains un lietus, .. Un parasti, es eju pa taku, kas apaugusi ar mazu zālīti, jo tā kājas negrimst smiltīs un ir vieglāk iet, bet šodien, .. es tā negāju. Mana iekšējā balss gribēja teikt, ka reizēm ir jāiet cauri. Ir patiešām, tam visam jāiet cauri. Un nav nozīmes mēģināt ko apiet. Un, jā, ... manas kājas vilkās smagi, ar domu, ka ir lietas, kurām vienkārši jāiziet cauri. Kāpā smiltis ar vēju, nepatīkami, sitās sejā. Bet noejot līdz ūdens malai, jau kļuva vieglāk. Un vieglāk arī bija tāpēc, ka vējš pūta no aizmugures. Šī mana ieraksta tēma šodien man liekas smaga. Es par to domāju dienas laikā, un zinot, ka viss, kas iznāk no mums, arī parāda mūsu noskaņojumu, tāpēc man bija bail šodien uzsākt ko darīt. Man dzenas pakaļ doma, ka visi to redz tāpat kā es un, ka viņi zina, to, ko es gribu noslēpt. Varbūt nemaz nav tā, ka es gribu to noslēpt, un ka tas būtu kas briesmīgs. Sajūtas un domas, tās .. nu labi, ja tā nopietni padomā, kamēr tās ir galvā, tās varētu nebūt tik bīstamas, bet .. tām tak ir tieksme izpausties..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru