trešdiena, 2017. gada 22. novembris

kad piedzimst lūgšana

Kungs, vien gribētos saprast, kad pareizāk būtu apstāties un kad skriet; kad palīdzēt kādam ņemot pie sevis, bet kad ļaut tam pēc iespējas ātrāk projām iet; kurā brīdī manas vēlmes nav mirkļa iegribas, bet cilvēciskas dabas uzbūves standarts; kad ēšana ir izsalkuma pazīme, nevis stresa dzēšanas instruments; kad apkārtējo pieprasījums, ko darīt ir manas izaugsmes ceļš, nevis citu izmantošanas shēma; Kā lai zina šo visu, ja Dieva balss ir pasaules tembru mučekļu vidū; ko darīt, ja neprotu to vēl tā atpazīt? Un ko iesākt, ja pirmais iespaids jau palaists ir vējos, kad otrais jau sajaucies visās toņkārtās kopā? Kad tālumā nonācis vienotā čukstu tembrā ar trokšņiem..? Šķiet šī rīta sasalums atnesis tukšumu. Kad visas domu substances kļuvušas vienādi cietas un aukstas.. Ak jel, es atzīšos tomēr, ka ziema iestājās sen, .... tas bija ap pavasara laiku. Ko teikšu, lai gribētos attaisnoties? Es emu kļuvis par nekas. Kaut gan vismaz vēl domāju, elpoju un ceru. Es zinu arī noteikti skaidri, ka es mirstu katru dienu kā ziepju putas pēc roku mazgāšanas un zobu pasta, kas aizskalojas procedūras beigās. Un tās vairs nav. Man nākas reizēm nomirt vairākkārt dienā priekš sevis. Sev. Savām prasībām, priekšstatiem, idejām un izsapņotiem princešu plāniem. Ak dzīve šeit uz zemes, cik tā ir mokoši smaga. Cik skaidri es redzu, cik nepilnīgs es esmu. Kādi mēs piedzimstam, kādi mēs kļūstam un cik grūti ir būt tādam tīram un īstam. Kungs, kas gan es būtu, ja Tevis nebūtu. Es jau biju un sevi es ienīdu tā paīstam, ka teikšu godīgi es biju aklais aklā vedējs pats sev savā dzīvē. Nu nesaku, ka esmu kļuvis es labāks, toties tagad es redzu, ka gaisma mani tomēr vēl gaida un tā arī tevi savu skatienu raida.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru