Lasu grāmatu par Santjago ceļu, pēc nosaukuma- `kādu laiku būšu prom`, autors, kurš pats arī humorists, interesanti apraksta savas gaitas. Viņš raksta par ieceri iet ceļā, sastapt sevi, saprast šo to no dzīves, un iespējams, satikties ar Dievu. Runājis par apgaismības ceļu, izteicis labu domu, ka:"Tam, kurš vēlas tikt apgaismots, iespējams, vispirms jāpiedzīvo pilnīgs pretstats - aptumsums". Autors atklāj savas cīņas pašam ar sevi, kā un kurā brīdī pats nonāk pie sevis un jūtas ar sevi kā mājās. Izlauzties un ieraudzīt sevi, atrast sevi pašu, justies ne kā svešiniekam, bet savā ādā, tas nemaz nav vienkārši, tam nepieciešams iziets ceļš. Ja kāds ar to tiek galā ikdienas gaitās, tad tas ir apsveicami, bet kādam, un arī man, izskatās, ka nepieciešams ceļš ārpus mājas. Lai izprovocētu garīgo, es varu likt fiziskajam ķermenim vienkārši doties ārā, tā mazliet piespiežoties, procesa laikā, varētu nonākt pie kaut kāda rezultāta. Kāda, to es nezinu, un pat ja arī tas nebūs visiem redzams, es zinu noteikti to, ka rezultāts būs. Ir jau labi būt izturīgam, bet gadu gaitā šie izturības slāņi uzkrājas tik daudz, ka pašam paliek grūti saprast, kas es esmu. Tad nu lūk, man tāpat kā šīs grāmatas autoram, citiem autoriem, kā Forestam Gampam, pat bez īsteni racionāla iemesla, nepieciešams iet, vai skriet, lai noskrietu nost no sevis uzkrājušos kārtu krājumus, lai atklātos pirmējais sapnis, aicinājums, un pats es taptu brīvs un nonāktu līdz sevis patiesībai. Iedvesmojoši. Citu dzīves, katram pašam pat bieži nenojaušot, rada iedvesmu un rosina doties uz priekšu, neapstāties, nepagurt, arī pagurt, kad vajadzīgs, un katru dienu saprast, ka dzīve ir lieliska. Un tas viss pateicoties Tam, kurš mūs visus ir radījis. Viņā ir patiesība, jo Viņš pats ir patiesība. Ar Viņu ir ceļš, jo Viņš pats ir ceļš. Ar Viņu ir dzīvība, jo Viņš pats ir dzīvība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru