Kas ir Cilvēks?

Tā vienkārši skatoties, vai viegli atzīt, ka visi cilvēki ir cilvēki? Kāds teiktu jā un kāds padomātu un teiktu: nu jā, bet daži reizēm neuzvedas kā cilvēki. Ar tiem, kas saka - bet.., ar tiem ir viss skaidrs, jo tur gaidīt var visu ko un prasības vairs netiek uzstādītas. Bet, ja esat no tiem, kas saka, ka visi cilvēki ir cilvēki, tad tomēr, vai viegli jums sanāk pieņemt visus savā namā? Diskutabli, bet arī ne tomēr, jo ja atrodam pie sevis cilvēkus, kurus gribas izslēgt no nekad nemaināmā viesu saraksta, tad atzīsti, ka tomēr esi izslēdzis šīs personas no cilvēku saraksta. Un ja nu tā nav? Bībelē minēts par lauka zvēriem, vai šie cilvēki nav nokļuvuši, zem mūsu sprieduma- zvēru sarakstā? Tā ir līdzība. Varbūt pat metafora. Skarbi, bet patiesi.
Mīlestības evaņģēlijs. Kas tas ir un kā tas izpaužas?
Tev nav jāpierāda, ka mīli visus cilvēkus, bet apdomā, vai tā ir patiesība ko tu sludini. Vai tā ir patiesība, ka izpaud mīlestību. Reizēm citam vajadzīgs sajust tikai mazliet cieņas. Pat vīrietis cer sagaidīt no sievas tikai cieņu. Sieviete no vīrieša gaida tikai nelielus mīlestības apliecinājumus. Vecāki gaida no bērniem atzīšanu, ka viņi mēģinājuši tev sniegt labāko ko spējuši un mācējuši, ņemot vērā konkrētās situācijas, apstākļus un pieejamo materiālu. Katrs esam citādāki, lietas redzam, uztveram pēc savas DNS komplektācijas. Protams, neviens nespēs noliegt, ka ir nerakstīti, bet tomēr Bībelē smalki aprakstītas uzvedības un sirds pozīcijas normas, mīlestības minimums pāri visam, cieņa, attieksme, nenosodīšana, nepārmest un nepieprasīt, nekliegt uz otru un nepazemot. Pārkāpjot pamatus, mēs bieži nogalinām. Tas var nebūt apzināti, bet tomēr, ja esam nogalinājuši kādu, ko tad darīt?! Vai tiešām nebūtu labāk, darīt visas lietas ar apdomu? Domāt ko domājam, domāt ko runājam, domāt ko ņemam un ko dodam otram.
Cik saprotu, man laiks pienācis apgūt mīlestības valodu...