Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 9diena

Svētdiena. Baznīcas diena. Lai kur mēs būtu devušies, jau 13gadus svētdienās esam baznīcā, .. kā Jēzus pēc ieraduma devās uz sinagogu, tā mes dodamies uz dievnamu. Ar draudzes jauniešiem jau iepazināmies pa nedēļu, kad kopā pārrunājām kādus jautājumus mājas grupā. Jāpiezīmē, ka šeit pastāv zināma piesardzība publicitātes jautājumos, tāpēc īpašas publikācijas neveicu, lai nerastos nepatīkami pārsteigumi un kompromati. Cilvēki draudzē liekas diezgan draudzīgi un atvērti, gatavi iepazīties un parunāt. Kopējā svētdienas struktūra ir līdzīga kā pie mums ierasta. Slavēšana mix krievu un azerbaidžan, tulkojums tāpat, jo draudze, kur bijām ir vairāk vai mazāk krievvalodīga. Teikšu ka vienu vārdu tik iemācījos pēc 9 dienām: salam, jeb vietējo sasveicināšanos. Te tā īpaši nepievērš uzmanību kā izskaties, bet uz valodu gan uzreiz reaģē. Runājot par jauniešiem, viņiem šķiet ja esi no Eiropas tad noteikti krutāks, jo katrs vēlas izrauties no savas sādžas un doties uz Franciju, Angliju... jebkur citur ( mēs tāpat par sevi domājam, kas te izklausās absurdi). Nu ko, mācāmies būt apmierināti ar vietu, kur Dievs mūs iedēstījis, jo kaut kāda tak laba doma Viņam bija pie mums :)

Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 8diena

Chaper 1

Šodienas galvenais uzdevums doties pie zobu higiēnista, ko arī daram. Serviss laipns, draudzīgs, konsultatīvs, iedrošinošs un arī ļooti ekonomisks. Vieglā versija izmaksāja 50manat, kas ir aptuveni 25eur, sarunājām nākamnedēļ pielabot viena zoba bojājumu, kas izmaksāšot ar visu šprici 40 manat. Nu ko, es ziedoju frizireri, lai vienā piegājienā salabotu zobus un gadu mierīgi varu par šo procedūru aizmirst. Iespējams, šis ir labākais (pagaidām) ieguvums no ceļojuma uz musulmanisko valsti. Latvijā es jau baidos pierakstīties, kur tad man šīs divas procedūras izmaksātu ap 200 eur, un gaidītu rindā mēnesi vai divus uz pierakstu,... sāku jau domāt, ka kļūstu par žmogu un gaidu līdz pēdējam, lai nedotos uz apskati. Šeit pieraksties kādas divas dienas iepriekš, šodien vispār ir sestdiena un konsultācija bieži mēdz būt bezmaksas. 

Kopumā esam jau apguvuši kur pārdod dārzeņus, šampūnu, bulkas, kā tikt līdz metro, bankai un lupatām. Servisiem, karšu papildināšanai gan vajag lai aizved aiz rociņas :(. Iespējams, šodien aiziesim uz kino, ielūkosim ko piedāvā šī pasaules daļa kino lauciņā. 

Interesanti, ka dodoties tālāk no mājām, kur esi prom ilgāku laiku, ka ir tāda īpaša iespēja redzēt, cik daudz uzmanību novērsoši faktori ir apkārt. Piemēram, lai lasītu grāmatas.. jo mājās tam ir grūti atrast laiku, pie visa tā, ka man nav darba grafiks 8-5, kad būtu grūti izbrīvēt laiku tam. Ceļojumā, cik izklaides esi ielicis čemodānā, cik drēbes var ietilpt trijatā uz 23kg un cik naudu esi paņēmis, tas ietekmē izklaidi 3,5 nedēlās, jo nav iespēja sēdēt pie mājas miljons laikzagļiem, kad pat sienas liekas, ka jau sāk runāt, cik tās kļuvušas uzmācīgas un niķīgas. Te man ir 2 lasāmi žurnāli, 2 grāmatas, 1 pierakstu klade, 1 krāsojamā grāmata un dators, telefons un fotoaparāts. Un apģērbs arī ierobežotā kombinācijā, kādu nu gan kapsulas versiju izdomāju savam raksturam. Īstenībā, esi spiests lasīt to vienu grāmatu un spiests rakstīt tajā vienā kladē, kaut gan dvēsele pieprasa manu mid pierakstu kladi, skiču bloku un modelēšanas kladi, kuras neviena man nav līdzi. Tikko sapratu, ka mans blogspot bloknots te tiek pabarots daudz vairāk, kas īstenībā mani iepriecina. No vienas puses jūtos ierobežots, no otras puses mierīgāk. Itkā. Novēroju, ka instagram lente te nešķiet tik interesanta, kādi 5 kadri un vairs nekārojas, FB sen zaudējis motivāciju tur ielūkoties. Pinterest neesmu pat apskatījusies. Arī ēdieni te šķiet savādāki no vēdera skatījuma. Te prasās vairāk tēju, tā te organiski vairāk iederas. Kaut arī kafijai te neatsakam. Kafejnīcā basmati rīsi ar kurkumu vai safran liekas tādi kā ideāls ēdiens, kaut bez piedevām. Toties bulkas visas lipīgas tādas rauga mīklas, vārītas eļļā- šausmīgas, man pat šķiet, ka viņas slīkst baseinā, ja tās iesviestu.. brr... 

Bijām šodien dažos audumu veikalos, meklēju tradicionālo audumu, tāds interesants biezs kā brezents ar tādiem ornamentiem, pārsvarā visās kafejnīcās galdauti ar šādu materiālu; te dažās vietās atradās, bet 18man metrā, mazliet pa dārgu, meklēju ko lētāku, tad varētu kādu vasaras kimono mēteli uzdarināt, vispār stilīgas rudens bikses sanāktu. Vēl gaidu lauku izbraucienu, kur tālāk no centra atrastos kāds ielas tirgus dārgums pa demokrātiskāku piesitienu. 

Chapter 2

Bijām kino Formula 1. Maksāja divas biļetes 16man, kas principā sanāk vienam cilvēkam 4€. Mans secinājums ka šie bija vislabāk ieguldītie 4€ pēdējā mēneša, varbūt 2 varbūt 6 laikā. Filma, kura skatāma tieši kino un Breda Pita labākais redzētais kino gabals. 

Šodiena sasniedza čupu rekordus labā ziņā:

1. Labāk iegādātais higiēnists pēdējo 3gadu griezumā

2. Labāk iztērētie 4€ par kino Firmula1

3. Breda Pita labākais rādījums

4. Otrs labākais pieraksts trešdien pie zobārsta 

5. Arī garšīgākā milzīgā maize, kas izskatās uz uguns 🔥 cepta.

6. Pagaidām augstāko labumu rekordu rādītāju diena Baku

Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 7diena

Diena ar bērnu atrakciju. Testējam Baki Zooloji Parki.

Protams, visas lietas nav publicējamas, tāpēc par galveno publisko.

Itkā neliels, bet tīrs un kārtīgs, varētu saukt, ka kvalitatīvs un baudāms dārzs, kurā bij patīkami pavadīt vētrainu dienu ar bērniem. Teritorijā silts un saulains, ārpusē rīts lietains, drēgns un ne īpaši patīkams. 

Dienas parit ātri, reizēm izdodas palasīt kādu grāmatu, pagaidām Bob Larson: Lūgšanas kas izdzen dēmonus. Grāmata, kura sapurina un atklāti pasaka, kas ir cīnījams vienatnē un ko labāk trenkāt pro līmenī. "Jūsu spējas cīnīties ar velnu tiešā vaidā ir saistīta ar spēju atšķirt patiesību no meliem. 

Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 6diena

Diena ar garu pastaigu un klusuma sevī meklēšanu. Šodien sapratu, ka visas dienas bijis tik skaļi, ka domāšana mazliet piekususi. Izejam ielās, lai izvējotos, jo šeit kārtīgs vējš uz kādiem 20+m/s, ir vietas, kur smiltis iepūš sejā tiešām nepatīkami. Kepkas šodien un vakar atstājiet mājās, bet rīt sola lietu. Redzēsim.

Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 5diena

Aizņemta diena ar dzīves ikdienu. Vecpilsēta. Jauni auskariņi, vecmāmiņas lampas... Stilīgi.. restarts sāk darboties, jautājums paliek atklāts: kāda šodien diena?

Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 4diena

Mierīgs rīts, pēcpusdiena un vakars. Izbaudam mirkļus, ko piedāvā cita realitāte atrodoties ārpus ierastās vides. Viens no galvenajiem mērķiem šim braucienam, ir restartēt mūs, pilnīgi nedoāt par realitāti, kura ir mūsu mājās un atjaunoties nākamajai sezonai. Esam kādu laiku bijuši savā kalpošanā un iegājām kaut kāda sava veida rutīnā, kura reizēm nesniedz īstu atgriezenisko saiti, kādu gribētu saņemt. Lai gan pastāv stereotipi, ka īstam kristietim nevajag nogurt un izdegšana nozīmē, ka esi nepareizi sapratis evaņģēliju.. esmu nonākusi līdz sezonai, kad cikls ar pasludināšanu,- ka arī vienam cilvēkam esmu gatava sludināt tukšā zālē, šķiet sasniedzis sava veida noslēgumu. Šo izteicienu un apņemšanos nu jau pielieku kategorijā kā jaunpiedzimušā fanātisms, bet ticu arī, ka nākamais periods jeb sezona atkal iestājas ar tādu pašu saukli, tikai citā izpratnē un kvalitātē. Kaut kādā ziņā, izvērtējot to ainu, kurā atrodamies ar vīru, saku, ka ieraudzījām un nonākam pamazām atpakaļ pie mērķiem, pirms uzsākām draudzes vadītāja ceļu. Arvien vairāk redzu, ka evaņģēlija galvenā vēsts par to, ka Jēzus ir ceļš, tikai tagad iegūst tādu reālistisku nokrāsu. Piemēram, ka viss, kur esam gājuši, arī ir šis ceļš ar Jēzu, kuru pats Jēzus arī vispār ir to izveidojis. Mūsu ikdiena, kad atgriezāmies, iesākās kā ceļš, jo katra diena ir iedevsta no Viņa un radīta no Viņa. Un tas, kam ejam cauri caur šo spoguļu tuneli un istabām ir vēlme no Dieva un mūsu pieredze, kas mūs veido un pārveido, kas arī ir tāds ne vienmēr īpaši pievilcīgs process. 

Un, .. nonācām līdz momentam, kad redzam kāda posma noslēgšanos. Gribam ieiet mierā, lai sadzirdētu nākamo soli, apsolījumus vai Dieva Vārdu Rema formā. 

Kristīgas un nekristīgas citas vides redzēšana ir milzīgs spogulis, kurš mums palīdz katram ieraudzīt sevi, tāpēc iedodamies 95% musulmaņu vidē, lai redzētu sevi un savas vērtības, kuras ikdienas rāmjos mēs nevaram tik viegli ieraudzīt.

Šī ir tāda konservatīva vide, kurā ceļotājiem un ciemiņiem īsti netiek dota iespēja izteikties, tāpēc tas ir tād ceļojums, kur varam būt kā novērotāji, lai redzētu, analizētu, izdarītu secinājumus, sadzirdētu kaut ko no Dieva un ietu savā virzienā uz sava ceļa, ko Dievs tieši mums personiski ir sagatavojis.

Pabijām uz bērnu laukumu un man tuva šķiet ainava, kura izveidota urbānā vidē. Parks, kurš ir viens no labākajiem piemēriem apstādījumu izkārtojumā, ko līdz šim esmu redzējusi. (Atēnās bij stilīgs piemērs pie mūzikas halles), šeit noteikti ir vēl kāds, (neesam vēl tur bijuši), bet skatoties no konkrētas kulturālas situācijas, šī ir noteikti labākā, atveldzējošākā un balansētākā oāze pilsētas betona mūru un skaļu auto vidū, ko esmu redzējusi un sajutusi ar savām maņām.

Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 3diena

Chapter 1 veikals

Trešā dienā esam gatavi iziet ielās bez pavadoņiem un ietestēt supermārketu piedāvājumus. Piedāvājums plašāks, sadzīves ķīmija tāda pati kā pie mums, pārtikai daudz vairāk opciju, lielāki iepakojumi, piemēram, sviests pieejams 1kg iepakojumos, izskatās daudz ērtāk kā pirkt mazo paciņu, tāpat rīsi, dārzeņi, olas, viss plašākās opcijās. Cenas dažādas, bet ja pieradi LV dzīvot uz akcijām, tad šeit būs izdevīgāki piedāvājumi šādam iepirkšanās stilam. 

Ja runājam par apģērbu veikaliem, tad pazīstami brendi, tādi paši kā visur Eiropā un lielākā daļā ierastās civilizācijas. Cenas līdzīgas, nekas interesants un neiedvesmo kaut ko iegādāties stila, kas pie mums, ne ar ko īpaši neatšķiras. Gaidu kādu kulturālu specifiskāku ietērpa iepirkumu. Stilīgas nacionālās somiņas jau manīju kā iegādājamas un gana vilinošas. 

Starp citu, šodien braucam testēt jūru. Maršrutā gan  metro gan vilciens. Metro kā citur pasaulē, a vilciens kondicionēts un gana ekskluzīvs. Pludmale gan solās būt ar melnām smiltīm, ģērbtuves sola gana smirdīgas. Nu ko, savām maņām pārbaudīsim.

Chapter 2,  Kaspijas jūra 

Mums sacīja, ka jūra būs melna un kā zeme. Tātad, sezona šeit beidzās nedēļu atpakaļ un dēļ tā pludmale bija pilnīgi tukša un pilnībā mūsu rīcībā. Ceļš uz jūru caur nelieliem pārsteigumiem, metro, vilciens, kājas, taksis.

Pludmale kā zeme, ūdens tādā siltumā, lai varētu tajā ielīst un brīvi peldēties, protams, gliemežvāki un zemes sajūta mazliet pieklibo. Kopumā super pieredze, kuru vērts piedzīvot.

Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 2diena

Pirmā pilnā diena Baku. 

Ja tu domā, ka vasara Latvijā veido siltu priekšstatu, tad jāsaprot, ka nesalīdzināms ir tas kas notiek Baku. Šeit pavadot pāris stundas saulītē, jau sāk gribēties nolīst kaut kur ēniņā.

Dienas plānā bija slinkais rīts ar kafiju, sieriem, tēju un to ko vari atrast svešā ledusskapī līdz bijām gatavi doties pēcpusdienas braucienā uz vecpilsētu ar pastaigu gar krastmalas arhitektūras galvenajiem objektiem. Tie noteikti iedvesmo, ir apbrīnojami daudz un sirreāli..

*bonusā saņemam vecpilsētas ielu daudzo kaķu modes trendu.

Dienas gaisma izzūd ap 19:00 jeb viena stunda uz priekšu jeb 18:00 pēc latvijas laika. Izejam pastaigā un gludi diena pārslīd izgaismotā pilsētas mākslīgā gaismojumā. Sapratu, ka miega sajūtu piešķir tumsa nevis laika ieradums. Skatos pulkstenī un vakardienas laiks pl.18:00 bet tumsa piesaka savu. Tas mūsu ikdienai šķiet neparasti, ka tik ātri vasaras laikā var iekļūt tumsā.

Būvniecības bums, protams, jūtams un iespaidīgas ēkas diezgan daudz, bezmaz vai grūti tādas neatrast, pat ielaužas domas, ka daudzas tādas vairāk dekoratīvas kā lietderīgas. Gan jau katrai ēkai ir sava nozīme un ziņa, ko tā nes, bet man te šodien nerakstās teksti.. katrā ziņā izskatās mazliet pēc rosola vai naftas biznesa izrādes platformu. Ko komentēt, ka nezinu kamdēļ tā sabūvēties un izrādīties, jo tauta ielās gan visa staigā vienādās standarta fast fashion drēbēs.. 

Ceļojums pie misionāriem Azerbaidžānā 1diena

Chapter 1 Rīts

Septembris solās būt silts, jo pēc pusgada plānošanas un gaidīšanas, esam gatavi doties uz Āziju uz valsti par kuru neko nezinu,.. tas neattur doties uz nepilnu mēnesi izbaudīt jaunu kultūru, kura pārtiek no 7 veidu ploviem, ja var ticēt google. Cerams, ka diviem veģetāriešiem būs kas uzgraužams, ja ne tad pārtiksim no granātāboliem. Nav gluži tā ka dotos pavisam nezināmajā, bet paļaujamies uz draugiem, pie kuriem dodamies ciemos.

Lidojam caur Poliju un izskatās mans ilgākais lidojums, kas aizņems 11h neskaitot došanos līdz Rīgai, tāpēc ceļamies agri no rīta, lai šonakt pl.2 naktī ierastos galā. Nevaru noliegt, ka man brauciens ar 6gadnieku ir milzīgs izaicinājums un te man atkal vajadzīgas lūgšanas, bez kurām ikdiena ar bērnu nav iedomājama.

Chapter 2  Ielidošana Polijā

Pirmais pārlidojums ar 6gadnieku ir noslēdzies. Daļēli veiksmīgs. Pacelšanās ciešami, nolaišanās ar ausu sāpēm un babie nelielo aurošanu. Iespējams palūkosim bērnu ausu aizbāžņus, jo Liepājā pēdējā brīdī nebija iespējams tos nopirkt. Dzerot pārmērīgi ūdeni, pārāk bieži bija vajadzīgas labierīcības, kuras gaidot rindā nebij pieejamas. Suņa skatiens te pat nekādi nepalīdz. Lidojums kopumā, noritēja super turbo ātri, tika vēl izsniegta bezmaksas bulciņa un tēja vai kafija, kas lika domāt, ka Rīga-Polija ir bijis īsākais lidojums pēdējā 10gadē. Tagad gaidam 5h, lai lidotu tālāk uz nākamo punktu musulmaņu valstībā, kur draud mums ar 4 stundu ilgu lidojumu. Pagaidām mūs mierina bērnu stūrītis, riekstiņi un krēsli ar paklāju.

jaunais zilās vistas draugs mazajiem drosminiekiem, tagad ceļo kopā ar mums

Chapter 3 nakts Baku

Garš lidojums un esam galā 3:30. Teiksim tā, aizmigt lidmašīnā nav vieglākais uzdevums. Mūs te sagaida, esam stundu vēlāk kā plānots, bet laimīgi, ka tikuši ārā. Starp citu, pusmiegainiem ausis nesāp ne paceļoties ne nolaižoties. Lūgšanas uzklausītas- Slava Dievam! 

Jaungada apņemšanās pabeigt iesāktos projektus

Kurš no jums nav apņēmies katru jauno gadu pabrigt savus iesāktos mākslas darbus un jau reiz projekta maketa versijā publicēju ierakstu, kad publicējās kādus 5 gadus atpakaļ? Skatīt šeit 

Nu re, neviens. Laikam ir tieksme aizmirsties un iet tālāk, ka paliek tikai sajūta ka nekas nenotiks ja ko palaidīsi vēstures arhīvā. Tātad, uzraku šo dārgumu un nodoāju to pabeigt. Jau esmu sataisījusi stadijā līdz lakošanai un piekarināšanas stiprinājuma piemontēšanai.

Radošums vai nabadzība?

Kad dienas apmākušās, tad cilvēcei nav nekādas iedvesmas kaut ko darīt, izņemot paēst, pagulēt un mazliet mazkustēties. 

Kad redzi pārāk apķērīgu personu, visādos jautājumos, tad gribas jautāt, :kurā skolā esi apguvis tādas noderīgas dzīves prasmes? Un negaidot iznāk atbilde, ka esmu uzaudzis nabadzīgā vidē. Nabadzība+ garlaicība rada dažādus radošu brīnumus. Ierobežotie resursi liek kustināt pelēko masu galvaskausa rajonā un aktivizē motivāciju risināt ikdienas sarežģītos izdzīvošanai nepieciešamos cilvēka jautājumus. 

Šī visa pārdomu gūzma nebūtu šķitusi apdomu vērta, ja kāds nebūtu ienācis manā visumā ar jautājumu, vai gadījumā tā nav nabadzības domāšana, kas liek man pieņemt dažādus nestandarta risinājumus, itkā ne sarežģītiem jautājumiem?! Mmm.. varbūt, bet negribas to atzīt. Ok, paspriedīsim par dažiem redzamiem aizbergiem, kuri liek aizdomāties. Tas nenbūt nenozīmē, ka es vai tu nonāksi līdz patiesam izšķetinātam apsūdzamajam, kuru varētu iesēdināt cietuma kamerā vai nogalināt ar mačeti, tādā veidā domājot, ka atzīšana būtu puse no risinājuma, un nedomājot, ka mēs būtu tik attīstīti, ka tagad atrodot vainīgo, varētu no tā tik vienkārši atbrīvoties to vizualizējot un nočopsējot. Tātad, .. 

Nr. 1. Humpalu vs kvalitatīva apģērba iepirkšana vs (lai dzīve nešķiet pārāk rožaina), apģērba šūšana sev.

Vai smadzenes ierauga problēmas būtību? Kāds teiks, ka humpalas ir kvalitatīvākas nekā mūsdienu masu produkcija, kas ražota no nekvalitatīviem resursiem, neapmaksātu darbaspēka izmantošanu un vēl trakāk, ka mazgadīgu bērnu izmantošana, lai gala produkts sanāktu lētāks par lētāko burgeru. Liekot pretī artilēriju: dārgāks vēl nenozīmē kvalitatīvāks, jo mēs vairs nezinam, kas ir kas; mūsu valsts cenu 100% uzcenojums, jo grūta un dārga dzīve; man patīk lietas mainīt un dārgais maksā tik dārgi, ko nevēlos valkāt savā 100 gadu jubilejā; man nepietiek vietas manā 30m2 bunkurā kur glabāt visu kādam gadījumam, ja pat nezinu vai tāds kādreiz pienāks; vienās un tajās pašās humpalu džīnās varbūt 3 cilvēki jau ir miruši; un pats trakākais, ko es ielieku trakajā kategorijā, ka jaunu resursu izšķērdēšana ieguldot jaunā krekliņā ir sliktāka nekā izmantot esošos resursus tādā veidā samazinot atkritumus, un neradot jaunu slogu zemeslodei, jo visa jau ir par daudz tāpat.

Kur tā grūtība izdomāt, vai es nabags vai es vienkārši dumjš? Principā izglītotāks cilvēks vairāk vēlētos aizsargāt mazāk nodrošinātos, vēlētos maksāt vairāk, lai izskaustu cilvēkresursu netaisnību un verdzību, tāpat vēlētos samazināt savu pēdas nospiedumu uz zemes un 10 nozāģētu koku vietā labāk iestādīt tā vietā 20, lai zeme atgūtu savu resursu. Toties, tā padomājot par to nabadzības bekgraundu no bērnības, šķiet, ka šeit būtu grūti saprast vai radot mākslu no esošā ir nabadzība vai Maslova piramīdas augšējā smaile, kur cilvēks vēlas pašizpausties un domāt par lietām, kas dod atpakaļ, nevis tikai meklē, kur šodien paēst un nav tikai patērētājs, bet kļuvis par cikla savienojošo posmu, kas liek arī groziņā atpakaļ nevis tikai ņem, palieto un izmet. Kaut gan redzi, es šeit redzu tādu neizprotamu momentu tajā mākslas jautājumā... no kurienes tas īsti rodas? Nenoliegsim, ka es tagad diskutēju ar sevi un mēģinu sevi uzvarēt nepareiza lēmuma lietā un notiesāt savas nepareizi domājošās smadzeņu šūnas. Man patīk koncepti, kad es savu nekam nederīgo vecmodīgo tējas servīzi aiznesu uz maiņas punktu, kas var būt arī vienkārši nodošanas punkts un atstāju to tur, .. ja man ir kāda vajadzība, tad paņemu kaut ko no turienes vai nopērku kaut ko. Bet atnāks kāds, kuram mana servīze liksies super gana noderīga ballītei 80 gadu stilā un sāks dzert tēju no tās ik dienas un pretī atnesīs savus istabas augus, kuri savairojušies un kam nav nekādas vietas vairs cilvēka sistēmā, tādā veidā apmainoties, tiek samazināta jaunu ražojumu sistēma, jo vienmēr kādam ir lieks kaut kas, kas man šķiet gana noderīgs. 

Ir valstis, kur tas strādā, es gribētu cerēt, ka arī pie mums tas varētu izdoties. Redzi, arī tajā apģērbu lietā ir liela neskaidrība, kad ir humpala, kas maksā vip cenu un tur tiešām kāda omīte pansionātā pameta savu istabu un mums nepatīk iedziļināties sarežģītajā garu pasulē, jo mēs maz ko no tās saprotam. Un ir vieglāk teikt ka esmu ticis pie dārgumiem nevis atzīt ka nopērkot dzīvokli ar visām mantām bomža drēbes tagad nonāca pie manis,  jo kāds tīrot dzīvokli visas drēbes aiznesa uz drēbju konteineru. Redzi, kur ir atšķirība, ka es nopērku humpalu jaunu drēbju cenā ar humpalu, kura pārveidota par citu apģērbu kā māksla? Man ir pilnīgi neizprotams šis hieroglifs. Vai tas tad zaudē bomža smaržu, kad to sagriež gabalos un uztaisa no biksēm par jaku? Labi, es mazliet nojaušu atbildi.. Labi, tad cits labāks zaļās pēdas nospieduma samazināšanas piedāvājums: Kādas tekstila ražošanas industrijas, modes industrijas, modes nama, ražošanas pārpalikumu iepirkšana vai savākšana, varbūt veikala neizpirktas produkcijas savākšana un pārstrāde jaunā objektā būtu labāks piemērs, jo .. iz daudz cilvēku, kuri publicē informāciju, ka tas viss atlikums jebkurā gadījumā nonāktu atkritumu poligonā. Nu labi, tas būtu ideāli, bet neatrisina manu sāpi ar to, ka tik daudz apģērbu aiziet atkritumos, kurus varētu izmantot ieliekot atpakaļ cilvēka aprites ciklā apmierinot visu vajadzības. Un kur paliek nabadzības domāšana nopirkt jaunu džemperīti no Ķīnas saitiem? Es domāju, ka no šiem risinājumiem vajadzētu ar laiku pāriet uz citu ražotāju produktiem, kaut gan daudz informācijas un dezinformācijas ir par mūsu patieso izcelsmi veikalu plauktos. Šadas pārdomas, kura raisa vairāk jautājumu un strupceļu nekā vispār par to nedomājot. Lai Dievs mums katram palīdz, ka arvien vairāk ir domājošu un izglītotu cilvēku, kas strādātu komandā, lai katrs tiktu iepriecināts un katra vajadzības tiktu apmierinātas, lai nabadzības domāšana tiktu dziedināta un mūsu cikls lietām nepaliktu īsāks, bet gan nestu iepriecinājumu un vērtību paaudzēm nevis tikai vienai 3 mēnešu sezonai. 

Dienas pārdomas / Jauns līmenis dzīves datorspēlē

Līmeņa maiņa. Atceros, ka kādu nedēļu atpakaļ likās, ka viss kļuvis vienveidīgs un pliekans, bija tāda izaicinājuma sagaidīšanas garša. Todien, kad pasludināju to skaļi, tad sapratu, ka stāvu uz jauna līmeņa sliekšņa. Lai cik dīvaini neliktos, ka šī ir viena no pirmām atklāsmēm, ko saņēmu, ka jauns līmenis ieved jaunā, pilnīgi nepazīstamā darba laukā, kur viss liekas jauns, nepazīstams un neizprotams un smags. Jauni jautājumi, jauni cilvēki, jauni pienākumi un arī problēmas, kas izriet no nebijušiem avotiem. Cik esmu novērojusi, ka tajā brīdī, kad liekas, ka ne ar ko netieku galā, un gribas raudāt, tas ir brīdis, kurā ieraugu, ka esmu citur, ka esmu iegājusi tālāk. Un tanī brīdī, kad paliek garlaicīgi, tad spēles līmenis ir iziets un nav vairs scenāriju, kas pārsteigtu, tad parādījusies gatavība iziet no vecā un ieiet jaunajā. Jaunais vienmēr asociējas ar jaunu grūtības līmeni un godīgi, nealkstu tanī atrasties pašā sākuma momentā. 

Tagad redzu, ka ja pagājušajā nedēļā bija laiks uzsākt un spēks nodarboties ar jaunu ideju uzsākšanu un aktivizēšanu, kas šķiet parādās, kad daudz brīva laika parādījies un dzīve par garlaicīgu palikusi. Šodien ieraugu, ka daudz ir aizsākts un tas viss jāsāk risināt, jo par to jāuzņemas atbildība. Bonuss jaunajam ir arī negaidītu problēmsituāciju risināšana, kuras uzrodas itkā ne no kurienes, kaut arī tās bija paredzamas, bet nezināmā tālā mākoņu attālumā, ... bet šodien tās jau uzkrīt uz galvas. Cik gan paradoksāli tas skan, ka tie līdz galam neatrisinātie jautājumi, būs jārisina tik un tā, ja ne agrāk, tad noteikti pie nākamā līmeņa durvīm.

2. Korintiešu lasīšanas plāna pārdomas

..atgriežas pārdomas par radīšanas procesu un lietām, kuras jau ir izgatavotas un nav vajadzīgs veidot atkal jaunas. Dievs Lācara iekšas izveido no jauna, neizmainot Lācara vaibstus. Mēs varam kādas lietas atjaunot, nemainot to funkciju un lietošanas mērķi. Lai cik censtos kosmosa kompānijas, mēs nevaram izlidot ārā no zemi aizsargājošā atmosfēras slāņa un pārkāpt Dieva noliktos fizikas un visuma principus. 

Redzot brāļus grūtībās, gribas teikt, cik labi, ka ejat cauri saviem procesiem, savām cīņām un uzvarām. 2Kor.7:4.

Ka viņu lielā gara nabadzība izpaudās bagātīgā devīgumā, dodot, pat pāri savām spējām. Bet ja jūs visādā ziņā tiekat pacelti- ticībā un runā, un atziņā, un visādā centībā, un savā mīlestībā uz mums- jums vajadzētu pieaugt arī šajā dāvanas izpausmes veidā. 2Kor. 8:7 

Kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags. 

vs

Tam, kas ievāca daudz, neiznāca pārāk daudz, un tam, kas ievāca maz, neiznāca daudz mazāk. 

2 Korintiešiem 8:15 / 2 Mozus 16:18

Es redzu, ka Dievs uz zemes ir radījis neizbēgamu principu, ka katram pietiek ar to, cik tas sastrādā. Ja kāds nopelna kaut ko vairāk, tad vai nu tas to izšķiež, vai arī dienas un naktis pavadītas nemierā, rūpēs, nogurumā un stresā, arī caurumā kabatā. Lai iegūtu balansu, ir vajadzīgs dot tiem, kuriem pietrūkst, kam nav tik daudz kā tev. Ir lietas, kuras strādā, bet kuras ir grūti pierādīt, bet Bībele reizēm iedot atbildes un netieši redzamiem, bet tieši uzrakstītie principiem, kuri mūs aizsargā, paceļ, pamāca, iedrošina un stiprina. Redzi, ka tad kad esam auguši, tad mūsu mīlestībai būtu jāaug. Nav runa tikai par finansiāliem dāvinājumiem, bet par mīlestības apliecināšanu. Cik daudz esam apsprieduši, ka ticīgajam, kurš sasniedzis fizisko senioru briedumu, līdz ar Kristu būtu vairāk jābūt piepildītam un pievilcīgākam citu sadraudzībai un cik gan reti mēs redzam šādus gadījumus. Kad atziņa vairojas, vai tajā nav parādījusies Dieva mīlestība uz mums un vai tad mūsu vaigam nebūtu jākļūst vēl spožākam, kad Dieva godība ir mūs pārklājusi? ..caur mums izplatītu Viņa atziņas smaržu katrā vietā. 2Korintiešiem 2:14.  Kā Pāvils saka, ka es: 

"Tāpēc es atbilstoši arī skrienu (..) bet es bargi rīkojos ar savu ķermeni un padaru to par savu kalpu, lai pasludinot citiem, es pats netiktu atmests." 

1. Korintiešiem 9:26-27

Cik noprotu, tad Jeruzālemē tiekoties tika mutiski nolemts vākt ziedojumu Jeruzālemes draudzei un norāda Pāvils korintiešiem uz Maķedonijas draudzi kā piemēru, kas acīmredzot sūta Titos kā palīdzību, kas ir varena Pāvila acīs. Kontekstā teikts, ka Tits nes ziņojumu, tāpat savu personīgo palīdzību kalošanai, gan jau ka arī finansiālu, kas palīdz Pāvila misijas darbu veikt un daudzus pabaro. Notikušā Pāvila un korintiešu konflikta dēļ, ziedojuma ievākšana apstājusies. 

Parasto dienu sindroms

 Šodien izlasīju kāda cilvēka pārdomas par to, cik labi ir būt un ka ir tās parastās, pelēkās, drošās, neinteresantās dienas. Taisnība, ka pazaudējot, tikai pamanām, cik ikdiena bijusi droša, stabila un mierīga, pateicoties ikdienas parastajam darbu grafikam. Es šad un tad ilgojos, lai ikdienai mainītos nokrāsas un pamanu, cik svarīgs ir kļuvis klusais laiks, kad nav nekā... kad vienīgā lieta, kas neiederas dienā ir reklāmas youtube kanālā. Ed domāju, vai tiešām ir aizliegts tā vienkārši skatīties pa logu un vērot. Sēdēt. Ziniet, tagad, kad esmu dīvānā ar datoru, pa balkonu paveras brīnišķīgi spoža saules gaisma un balkona sarkano sienu krāsa izstrāvo siltu un patīkamu balkona sajūtu, kur gribas būt un ko gribas vienkārši vērot. Šad tad man ienāk domas par to, kam tad cilvēks ir radīts. Vai tā vispār drīkst, skatīties bez jebkāda mērķa un plāna? Valdīt un pārvaldīt zemi un zvērus, .. sargāt paradīzes dārzu.. Ko tas nozīmē šodien? Vai katru dienu iet uz darbu un 8. stundas pavadīt ofisā, lai datorā zīmētu reklāmas? Varbūt 8.stundas mazgāt grīdas poliklīnikas pieņemšanas telpās? Varbūt darba dienu pavadīt, lai zīmētu kartes un plānotu apbūves kārtību mūsu valsts robežās? Vai tomēr, visu dienu drukāt uzlīmes, kuras liks kādam pasmaidīt, ja tā tiks kaut kur ieraudzīta un joks tiks ievērtēts? Varbūt svarīgāk ir zīmēt metinājumus ēkām, kuru konstrukcijas tiks balstītas uz maniem rasējumos sazīmētajiem brīnumiem.  Man ir nācies darīt šāda tipa darbus un es vienmēr esmu domājusi, ka tas nav tas, ko Dievs bija domājis, lai es daru visu dienu. Visu mēnesi. Visu gadu. Daudzus gadus. Pat tagad, kad es vairākas dienas nedēļā pavadu, lai vienkārši šūtu. Sev, bērnam, kādam vēl, ja sanāk iedvesma, laiks un vajadzība. Arī tas man liekas ir nieks. Vēl es mēdzu kādam sagatavot dekoru priekš viņam nozīmīgiem svētkiem. Man patīk gatavot puķu pušķus. Kāzām, dzimšanas dienām. Skatoties uz šo manu pārdomu šedevru, zini, es bieži iestrēgstu Salamana mācītāja depresīvajās pārdomās.. Tas ir kā romāns priekš sevis žēlošanas, kas attaisno katru darbību, kas var būt gan noderīga gan pilnīgi nevienam neko labu nenesoša. Sezonas un laiki, kad daram kādas lietas, kad kaut ko plēšam (man patīk šad tad kaut ko saplēst. Ir lietas, kuras radītas šovam un drāmai. Ir puķes podā, kuras nebūtu žēl izmest pa balkonu, ja tas būtu vajadzīgs sižetam.) Bet ko nu par to. 

Šodien lasīju pēdējās nodaļas Jāņa evanģēlijā un pirmās Apustuļu darbos, kur atradu kādu interesantu domu. Tas skan līdzīgi kā rakāšanās 2reiz gadā mammas jaunības drēbju čemodānus un visu pārcilājot, ko jau labi zini, cerēt atrast kaut ko tādu, ko ieraugot saproti ou jā, šis ir īstais laiks priekšā šī dārguma, un vispār, kur tad tu mans dārgums kavējies un biji visu šo laiku? Nu lūk, pamanīju grāmatas drukā iezīmētu tekstu, kurš patvaļīgi pievienots Rakstiem vēlāk, sekojoši: AD 1:18-19, kas runā par to, ka Jūda nopircis lauku, kur pakrītot uz vaiga, pārplīsa vēders un izgāzās iekšas ārā un tas tiek saukts par Asins lauks. Lūk, komentārs saka, ka tas nav loģiski, jo Jūda atnesa atpakaļ naudu un nometa to uz tempļa klona, tad kā viņš pa to pašu naudu varēja kaut ko nopirkt. Un kā iespējams pakārties un pēc tam nokrist un pārplīst vēders. Hmm, taisnīgs komentārs, kas liek aizdomāties par to, ka mums ir reizēm arī jāfiltrē, kas tad te notiek. Acīmredzot ir kādas lietas, ko esam palaiduši garām. Varbūt autors nav ko uzrakstījis vai zinājis. Es ikdienā saskaros  ar to, ka cilvēki mēdz izdarīt secinājumus, nezinot, neredzot kopējo bildi. Pieņemsim, ka šeit ir ievietojums 4. vai 5. gadsimtā, kā lielākā daļa no pievienotajiem tekstiem, kas nav atrodami pirmajos manuskriptos. Nu redz, tas nozīmē, ka kādam bija kāds nodoms, vai nu lai mēs labāk saprastu situācijas nopietnību, vai varbūt pilnīgi mūs novest no pareizā ceļa. Ja mēs tā globāli skatamies uz šo ainu, ko gan tā mums maina, tad varbūt vispār te nevajadzētu pievērst īpašu uzmanību un nekas jau nenotiks, ja noticēsim ka pārplīsa vēders un izgāzās iekšas... kapēc gan pēc pakāršanās nevarētu notikt tā, ka kāds norauj striķi un līķis nokrīt zemē un pārplīst? Bet ja nu putni saknābā, tad jau gan tas neliekas nekas neparasts, ka visas iekšas tiek izvazātas pa lauku. Jo, kur maita, tur salasās ērgļi. Mateja 24:28. Runājot par naudu, sanāk, ka Mateja 27:3-8 teikts, ka augstie priesteri nopirka tīrumu par šo Asins naudu, lai tā kļūtu par kapsētu teritoriju. Nu re, man liekas, ka visam ir savs izskaidrojums katrā vēlāk ievietotā un arī dīvainajās Rakstu vietās, kuras šķietami izkstās kā izrautas no konteksta, bet kopumā ļoti dabiski iekļaujas bībeles kanonā un ciparu algoritmā, kā arī ir sarakstīta šī dārgā un pieprasītākā grāmata uz planētas zeme, visos laikos.

Nespēja turēt solījumus

Es par sevi, šoreiz. Esmu teikusi, un pat rakstījusi, ka atgriežos tekstos un to publicēšanā un cik gan tomēr esmu katru reizi šo pārkāpusi. Pēdējos gados ir bijis grūti koncentrēties un savākt savas domas, lai ar tām dalītos publiski. Esmu pat nonākusi līdz slēdzienam, ka ir laiks atzīt savu emociju nekontrolēšanu. Esot mammas lomā, par mani ir nākuši tik daudz solījumu, draudēšanas, cenšanās, kontrolēšanas, padošanās, uzbrukšanas, dusmošanās, ... ka sevi neatpazinu pēdējos dažos gados. Tik daudz sakāvju nav piedzīvots visas manas dzīves laikā, cik pēdējo divu gadu laikā. Bērna emocijas izjauc manu jebkādu struktūru un rada milzīgus izmisuma un vulkānu izvirdumus, kaut iepriekš neapzinājos, ka vulkāns vispār eksistēja. Man tik ļoti ir gribējies no visa aizbēgt, no sevis, no ģimenes, vīra, sabiedrības.. no visa, kas man apkārt. 

Pārlasot iepriekšējo publicēto tekstu, saprotu (un tikai tagad), ka mamma ir jauns tauriņa attīstības posms, kurš izjauc un noārda pilnīgi visu, kas iepriekš uzbūvēts. Nav precīzāka apzīmējuma tieši par tauriņa metamorfozēm, jo no kāpura kūniņas satura, lai arī kas tur būtu iekšā, tas viss pārveidosies par putriņu, lai rastos spārni un kokonā kāpuram ir jāaiziet bojā. Un es atkal domāju un saprotu, cik grūti ir nomirt, lai dotu citam dzīvību. Man vienmēr ir licies, ka kaut kā tās sievietes saglabā savu veselo saprātu, bet es redzu, ka viņas vienkārši strauji mirst. Un cik tas ir traģiski ģeneāli un vienlaicīgi īsta katastrofa, kad tev ir jāatdod pilnīgi viss, ja tu vēlies izdzīvot. Mana pusaudža transformācija nekad nav bijusi tik traģiska pieredze, ne arī atdalīšanās no ģimenes un pastāvīgas dzīves uzsākšana nav licies nekas tāds, ar ko es nevarētu tikt galā.. Bet mammas loma ir vistraģiskākais lauzējs, kāds ir izdomāts. Ir radies kaut kas, ko es negribu pazīt un mana ideoloģija vispār negrib pieņemt. Tas salauztais, sakropļotais iekšējais cilvēks, kas regulāri tiek mocīts, sists, apsaukāts, provocēts, apmelots, apdalīts, pieprasīts darīt lietas, kuras nemāku, nezinu, negribu, neesmu darījusi un .. tam netiek dots atpūtas mirklis un galu galā stāsts vispār nav par mani. Es nesu savu krustu uz nāvi kā Jēzus to darīja par mani, un gala alga ir tik tiešām nomirt, lai sagaidītu savu pārtapšanu un beidzot ieietu Dieva apsolītajā Jaunajā Jeruzālemē, kur viss ir tik superīgs, ka manas acis nekad nav redzējušas, lai manas smadzenes kādreiz spētu pat ko tādu izdomāt.. Man kāds iesūtīja stand up video griezni par to, ka "es nepieņemu un nesaprotu cilvēkus, kuriem nav bērnu un kuri grib padzīvot sev, ceļot un baudīt dzīvi, bet es saprotu tos cilvēkus, kuriem ir bērni un kuri vairs nevēlas bērnus..", ..

Tad, kad jebkur tiek runāts par cilvēcīguma, iekšējo resursu cenu, kad ir par kaut ko jāmaksā, tad tā ir tikai tāda ieteikumu saruna no tā puses, kurš ir maksājis kaut ko. Otram tas nozīmē ko līdzīgi vārdiem- gan jau nav tik traki :). Manī skan kāda nesena, dažu nedēļu atpakaļ cilvēka vārdi, ka būvējot māju es otrreiz to vairs nevēlētos darīt un otram to neieteiktu, bet... vai tad man tas ko nozīmē? Skaidrs, ka es nenojaušu par ko ir runa, cik daudz stresa un neērtu sarunu, fizisku grūtību, neziņas, pacietības tas prasīja.. . Ja mēs spētu izdzīvot Pētera nožēlas momentu, kad gailis dziedāja otro reizi un atskārsmi, ko viņš saprata tajā brīdī. Ja mēs spētu aptvert to mirkli, kad Sauls nokrita uz Damaskas ceļa, akls un nespēcīgs un izdzirdējis balsi no debesīm, Saul, Saul, esmu Jēzus, kuru tu vajā un šīs īsās pāris dienas, ko viņš pārdomāja, lai kļūtu pēc 3 dienām par lielāko pagrieziena punktu, sludinātāju, iedvesmotāju, apustuli, kristietības vēsturē, kas ietekmēja 2000 gadus aiz viņa, viņa- Pāvila jaunās personas pārdzimšanas dēļ. Vai kāds no mums gribētu iziet šo ceļu, kam viņš gājis cauri? Vai kāds vispār būtu jebkad izvēlējies ciest kāda cita cilvēka vietā? Un tomēr, ir tik daudz mammas, kuras ir gatavas iet atkal un atkal šo pārmaiņu, atteikšanās, transformācijas, došanas, negulētu nakšu, ziedošanās ceļu. Respektēju katru, kura psihika netiek traumēta, bet gan tiek uzlabota un pilnveidota, ...

Un pienāk šādi vājuma brīži kā tagad, kad gribas sevi pažēlot, kad gribas emocionāli būt paceltam, paškontrolētam, laimīgam, apmierinātam, mierpilnam cilvēkam...

Nu labi, laiks atgriezties savās cīņās!

1.5 gadi kopā un 4gadnieks (teksts papildināts)

Tā ir cita dzīve. Jauna. Gribas teikt, ka ne vieglāka. Sarežģītāka. 

Man patīk mana iepriekšējā nepublicētā posta teksts, kas kā reiz, runā manas situācijas kontekstā un skaidri atver vārtus, logus un durvis uz atklātību par manu emocionālo situāciju. Citēju: "Paradīzes putniņš ieslodzījumā. Tas tomēr atklājās. Iespējams, tas bija vēlu, nekad ne pārāk vēlu, bet vieglāk pacelt būtu, ja tas būtu kļuvis redzams uzreiz." 

Tas, kas atklājās, tas būtu atklājies agrāk vai vēlāk. Es runāju par raksturu. Savējo. Es reizēm domāju, ka cilvēki iesaka dzīvot bez maskām un tanī pat laikā neslēpj nepatiku pret manu stigrumu pret bērnu. Es domāju, ka man netiek dota iespēja kļūdām un vājumam.. Tas rada vēlmi reizēm, tā vienkārši no sirds pažēloties par situāciju un apstākļiem, kur esmu. 

Tuvojas gada beigas un novembrī, kad neesam vēl ierauti ziemassvētku virpulī, ir tāds miers, lai apdomātos, kā pagājis mans gads un es varu tā brīvi atbildēt, ka šis ir bijis mans emocionāli vissmagākais gads. Tik daudz negatīvu emociju neatceros sevī nekad. Mani pusaudžu gadi pagāja un es tos neatceros, mani vientulības laiki bija smagi, bet tie nebija agresīvi. Tai laikā bija daudz skumju, pārdomu, tranšeju rakšanas darbi un zemes izlīdzināšanām un lauku pārskatīšanu. Bet tie šķita, ka pagāja diezgan ātri, jo darīju daudzas lietas savā trakumā un trenējos to, ko iepriekš nebiju darījusi. Ir bijis pirmskristietības nemiera, vardarbības, manipulācijas un izmantošanas laiks, kas nāca pār mani no ārpuses. Tas rezultējās ar vēlmi pabeigt savu dzīvi ātri jo ātri, bet... tas nav bijis ilgstošs gada perioda laiks. Uz šo dienu varu teikt, ka 2023 ir bijis dusmu, iekšējas un ārējas agresijas, apsūdzības, noguruma, ļoti nopietnas cīņas ar sevi laiks. Emociju emocijas. Esmu ieraudzījusi, caur mazo cilvēciņu, cik ar mani ir traki, cik viena es jūtos un cik grūti ir man ar sevi. Pēdējos mēnešos es esmu domājusi nelāgas domas par to, cik dzīve mēdz būt skarba un nesaprotu, kāpēc būt par cilvēku ir tik grūti.

Ir lietas, kuras tā vienkārši nemainās. Mans secinājums ir, ka es nevaru vienkārši iegūt 3 bērnu mammas, kurai vecākajam bērnam ir 10 gadi, pieredzi, kad es esmu mamma tikai pusotru gadu. Es visu priekšā atzīstu, ka es nevaru būt tik mierīga, tik vienaldzīga, tik saprotoša, tik skaņu nedzirdoša, tik zinoša slimībās un tik mierīga neizgulējusies. Pēc negulēta gada, es beidzot ieraugu, cik labi ir tad, kad bērns aiziet gultiņā, parunājies ar viņu, pasaki arlabunakti un pats dodies gulēt. Un guli. Kurš gan būtu domājis, ka izgulēties no vakara līdz rītam kļūs par gaidītāko gada noslēguma dāvanu? Kurš gan būtu domājis, ka gaidītākā dzimšanas dienas dāvana varētu būt mierīgas emocijas?

Pēc visa, kas piedzīvots pēdējos divos gados, varu teikt, ka esmu ieguvusi pāris sekojošas sāpīgas atklāsmes: 

1. Cilvēks pats par sevi nevar tā vienkārši mainīties.

2. Mazi bērni var apgriezt tavu dzīvi kājām gaisā. Tiešā un pārnestā veidā. Bērni saduļķo strauta ūdeni, jo vienkārši to novērot ir pārāk garlaicīgi. Jo esi mazāks strauts, jo grūtāk būs saskatīt krasta apveidus pēc tādas kārtīgas izdauzīšanās pa ūdens gultni.

3. Cilvēks, kurš apmaldījies, viņam ir grūti atrast ceļu.

4. Ir tik daudz vēl jāsaprot, ka šķiet esmu kā mazais tārpiņš. Ko gan es vispār tādu gudru varētu pateikt? 

5. Es šad tad varu arī baudīt to bagātību, ko Dievs dod.

Kritiens no Bābeles torņa

Cīņa prātā, sirdī un ar emocijām.

Domāju, ka Salamans mācītājs ir mūsu viens no garīgās dzīves attīstības periodiem jeb līmeņiem. Kā to saprast? 5 nodaļa 18 pants: "Bet, ja Dievs kādam cilvēkam dod bagātību un laicīgu mantu un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka viņš var to baudīt, var ņemt no tā savu daļu un, pat neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir Dieva žēlastības dāvana."

Lasot 90. Psalmu, kuru Mozus izklāsta uz pergamenta, ko šodien varam lasīt, lai iedvesmotos savās cīņās, ir teikts: Mūsu dzīvības laiks ir 70 gadi un ja kāds ļoti stiprs, tad 80 un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas (..). 

Es domāju, ka iedzīvojos šajā Salamana mācītāja periodā, kad redzu, cik sarežģīti ir būt vienkārši cilvēkam. Un cik saprotoši izsakās Jesaja 41:14 rakstot: "Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ!".  Tauriņš ir gatavs vairoties, kad no olas notiek attīstība ar pilnīga pārvēršanās par kāpuru, tad tas pats par kūniņu un vēlreiz par tauriņu. Cik precīzu piemēru mums iedod dabas piemērs, ka mūsu attīstība notiek ar pilnīgu pārvēršanos. Un tas ir: Un Elija pats, vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās, zem paegļu krūma un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. (..) jo es neesmu labāks kā mani tēvi. (1. Ķēniņu 19:4)

Kad mūsu miesa piedzīvo Vecās Derības posmus un iziet cauri varonim pēc varoņa, gadsimtam pēc gadsimta, lai sasniegtu savu attīstības virsotni un sauktos par cilvēku, kas dzīvo un ir tērpies Kristū. No tārpiņa pārtaptu par taureni, pārveidotos no bērna par jaunekli.. kad izaug mati, salūzt balss, kad sviedru dziedzeri sāk likt sevi manīt un hormoni dara organismā lietas, kuras izprast nozīmē saprast visuma likumus.  

10 GADI MANAI KRISTIETĪBAI. PĀRDOMAS UN KOPSAVILKUMS.

Man tāds atskaišu gads un cipari šogad liek mazliet apstāties un aizdomāties. Kas ir noticis pa šiem pēdējiem laikiem un kādas izmaiņas tas ir atnesis, un beigu galā, ko es lielos vilcienos secinu.

Dienā, kura pārgāja no maniem 28. uz 29.  gadiem un šodien, kad esmu savos 39, varu teikt, ka no depresīvas, pasīvi eksperimentālas un seku neatzīstošas dzīves esmu iegājusi cienot cēloņu un seku likumsakarības, mācoties uzņemties atbildību par savām rīcībām un dzīvojot aktīvā eksperimentējošā ikdienas dzīvē. 

Toreizējās, haotiskās nestabilās attiecības ir rezultējušās ar piecgades nosvinējušu laulību.

Sapņi par adopciju, atzīmē 4. mēnešus ar mazulītes ienākšanu mūsu dzīvē. 

Ir redzēti daudzi labi darbi, nodomi, realizācijas un dalība. Varbūt, ka kāds varētu teikt, ka tas viss bija arī iepriekš, .. iespējams, bet es nebiju tā, kas to redzēja vai aktīvi tajā piedalījās.

10 gados nomainītas vairākas darba vietas, iegūta pieredze, ka esi palicis bez darba un bija iespēja to piedzīvot vairākkārt, lai varētu redzēt cik tas spēj stiprināt. Izdzīvojot lietas vairākas reizes, varēju redzēt, ka spēju tam tikt pāri bez depresijas vai histērijas. Pēdējos 3 gadus strādāju ļoti brīvā frīlancera pašnodarbinātā režīmā, kas ļauj man pašai plānot darba grafiku un līdz ar to dod iespēju trenēt pašdisciplīnu, kas, tomēr, ir diezgan sarežģīts process.

Esmu izgājusi cauri dažām ķirurģiskām procedūrām, kuras ļāva ieraudzīt, ka manai domāšanai ir sekas un ka ir svarīgi tas, ko es domāju vai runāju. Un arī tas nemaz nav tik vienkāršs process.

Ceļojumi ar kājām, izveduši cauri Eiropai, nostaigāti 1500km, .. laikam varbūt vairāk. Tas lika saprast, ka manas kājas un mans ķermenis ir diezgan izturīgs. +Latvijas jūras līnijas 300km nostaigāts, lai trenētos.

Mans ķermenis iepazina ko nozīmē gavēt. Gavēju 40 dienas ar ūdeni un sulām. Tas man lika ieraudzīt, cik maz vajadzīgs mūsu ķermenim. Un arī to, cik uzturs ir nopietna lieta. Piemēram, lietojot tikai ūdeni, un kad dienā pievieno karoti burkānu sulas, jau jūties kā svaigs gurķītis. :) Un gavēnis lika saprast, ka bez garīgas disciplīnas mans ķermenis ir ļoti vājš, jo zinu, ka piesakot bada streiku, būtu atradusies slimīcā jau pēc 2. dienu neēšanas.

Esmu šai laikā atbrīvojusies no daudziem kompleksiem, piemēram, uzstāties publikas priekšā. Tas nav nekāds konferenču vadīšanas pasākums, bet vairs neizvairos no sasveicināšanās ar cilvēkiem, ko gan īsti nevarētu teikt, ka tas būtu brīvi noticis pirms manas kristietības.

Esmu kļuvusi par veģetārieti. tas nav gluži sasniegums, bet gan secinājums, kas ir noticis manā ticības dzīvē. var pat teikt, ka pārtraucu ēst gaļu, tieši tai dienā, kad sapratu, ka mans garīgais ceļojums var sākties. *šis varētu būt atsevišķs stāsts, jo man daudzi par to jautā, kāda īsti ir mana motivācija.

Man ir bijusi iespēja praktizēt savus talantus visos jautājumos. Esmu mācījusies kā ainavu arhitekte, bet pielietoju iegūtās zināšanas teritorijas plānojumu izstrādē, ugunsdzēsības evakuācijas shēmu un plānu zīmēšanā, metāla konstrukciju rasēšanā, grafiskā dizainera amatā, dekoratora amatā, kāzu un pasākumu noformēšanā, sanitāra darbā, draudzes pasākumu datu apstrādē, sienu apgleznošānā, interjeru pārplānošanā, remontu darbos, apģērbu konstru mammas pienākumu un vīra ārstēšanas vajadzībām.. iespējams kaut ko pat piemirsu.

Atklājušies talanti jaunās un necerētās sfērās. Esmu iemācījusies krievu valodu. Pat praktizēju to kā tulks uz latviešu valodu. Jaunībā uzskatīju, ka krievu valoda man vajadzīga tikpat daudz cik komunikācija ar eskimosiem manā divdesmit gadu dzīves vietā. Šodien, atzīstu, ka mans vīrs ir krievvalodīgs un arī bērns ienācis ģimenē no krievu ģimenes Latvijā, līdz ar to, varu teikt, ka šī valoda ir bagātinājusi manu dzīvi un pavērusi jaunu, plašāku redzesloku. Man diezgan bieši nācies komunicēt ar dažādām mazākumtautības pārstāvjiem, kuri tiešām nesaprot manu dzimto valodu un krievu valoda ir mūsu vienīgais komunikācijas tilts. Papildus Ukrainas konfliktam, iespēja sarunāties ar viņiem deva lielu atvieglojumu.

Kopsavilkumā varu sacīt, ka dzīve tagad ir ar citu skatījumu un nav gluži salīdzināma ar to apmānu un atkarībām, kas bija pirms tam. Es, noteikti, varu sacīt, ka tur kur dzīvoju pašreiz, ir daudz labāk un iziet no šīs svētības būtu ļoti nejēdzīgs lēmums! 

Kā atpazīt, ka jums mājās ir 3gadnieks?

Atziņas no pirmajām 12 nedēļām:

*Mājas haoss ir mazliet pieļaujams.

*Ne visas skaistās mantas ir domātas 3 gadniekam. 

*Ne visas mantas tiks pielietotas kā paredzēts. *Tiksiet ārstēts ar zāģi un āmuru. 

*Lieks cepums un konča pie omes un draudzē ir diezgan neizbēgams.

*Mūsu gadījumā, cerēt uz pagulēšanu ilgāk par 7:15 izdosies tikai Dieva brīnuma gadījumā.

*Ēdiena porciju 80% gadījumā nāksies apēst pašam, pārstrādāt vai utilizēt pavisam.

*Pie nelāga noskaņojuma un nepietiekamas motivācijas, visur saņemsiet atbildi: nē un negribu.

*Dienas režīms uz 360° atšķirsies no iepriekšējās dzīves (pirms bērna).

*Iespējams, var rasties jauni un nelāgi ēšanas paradumi. Piemēram, apēst pēc bērna, ko nemaz negribas; ēst kompānijas pēc, ko negribas, lai motivētu bērnam garšīgo ēdamo; ēst papildus saldumus, kad neviens neredz, lai mājās nebūtu skandāls un lieki jautājumi; nāksies aizmirst par savu ēdienu, jo bērns to neēd un nav jēgas to pat sākt gatavot.... utt..

*Veikala apmeklējumu plānot bez bērna. Galējas nepieciešamības gadījumā, tikai ratos un apstāties tikai pie tiem produktiem, kas jāiepērk. 

*Mēdz gadīties arī tīri jaukas bērnu dziesmiņas, kuras būs jādzird kādas 50-150 reizes. 

*Pieķersiet sevi lienot pa grīdu un tēlojot šņācošu čūsku. Vai rēcošu tīģeri. Varbūt lecošu zirgu.  Varbūt tiksiet nosaukts par suni Tošku vai poniju Vikiju. 

*Iespējams, gribēsies izjokoties un izlikties guļošam vai krācošam vai sastingušam...

Skaitam pirmās pipī uzvaras

Nu jau pagājušas 12 dienas kopš pie mums pirmsadopcijas aprūpē atrodas 3 gadīgs mazulis. 

Esam lielo izaicinājumu priekšā, lai mazais saprastu, ka pašam jāuztver signāls par laiku uz došanos uz podiņa. Pagaidām, kad esam mājās, velkam biksītes, lai dibens elpo svaigu gaisu un mainam bikšeles, kad noticis dabīgais process, bet naktī un rotaļu grupā vai ciemos- pampers. Šo divu nedēļu laikā ir bijusi viena reize, kad mazais atnācis pie manis un stāvējis blakus, paziņojot- es čurāju. Pārējās reizes viss noticis tā starp citu, rotaļājoties un garām ejot. Pirmais mūsu rekords bija divas dienas atpakaļ, kad nejauši pēc sajūtas uzliku uz lielo podu un sanāca mums mazās darīšanas. Visi izbrīnīti, satraukti un aizkustināti par ideālu procesa novešanu līdz galam. Tad atļauju nospiest ūdens laižamo pogu, jo pārējās reizēs mums čiks tik sanāk un saku, ka nav mums ko aizskalot, tāpēc pogu arī nespiedīsim. Šorīt, pēc pamošanās arī izdevās uz mūsu pārvietojamo Eve mazo darīšanu sataisīt un pati skatās iekšā, noliekusies- kāds tad tas mūsu ilgi gaidītais brīnums tur izskatās, tad atļāvu nospiest pogu un palaist visu pa trubām. 

Īstenībā tāds smieklīgs gadījums bija vakar, kad uztaisījām lego robotu un braukāju pa istabu un itkā robots izteicu kādus rīkojumus, saku: atnes podiņu un pačurā- skatos aizskrien un atnes un apsēžas.. :) saprotu, ka vajadzīgas kādas citas personālijas ar ko identificēties. Mīļi un tai pat laikā jautri. Ko lai saka, izdzīvojam zaķu domas un zirneklītis atkal grib ēst.. 

Bērni paliek bērni- zivis peld, saule spīd un bērni spēlējas :)

Esmu dzirdējusi nu jau visvisādus ieteikumus, ko un kā darīt, lai atradinātu no pamperiem... domāju, ka katrs atrod savu metodi, kas strādā, katram savs pacietības un režīma mērs. Redzu, ka visi tam tikuši pāri un nav mums īsti tādi skolas bērni, kuri nebūtu tikuši ar šo lietu galā. 

iet tur, kur vēl nav būts

Stāsts iesākas 3gadus atpakaļ ar vēlmi adoptēt kādu mazuli- nu izgaidījuši rindu, dodamies pagarināt statusu, kas tiek piešķirts uz 3 gadiem un.. 

No draugu jautājumiem izprotu, ka cilvēkie nav īsti līdz galam skaidrības par šo procesu. Īsā versija ir tāda: ir adopētāji, ir audžu ģimenes un ir vēl kādi pieskatīšanas statusi par kuriem es īsti neko nezinu, jo tas nebija mūsu interesēs. 

Bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek izņemti no ģimenēm, nonāk audžu ģimenēs, līdz tiek precizēts vai labots viņu juridiskais statuss. Ko tas nozīmē? To, ka notiek darbs ar vecākiem lai palīdzētu viņiem kļūt stabiliem un saprast vai viņi vēlas un spēj bērnam nodrošināt drošu un attīstošu vidi. Kamēr vecāki apmeklē nodarbības un speciālistus, bērni uzturas audžu ģimenē un gaida rezultātu. Tajā laikā šie bērni nav pieejami uzreiz adopcijai, jo viņi nav juridiski brīvi. Tikko tiek pieņemts lēmums vecākiem atņemt uzraudzības iespējas un izlemts bērnus nodot adopcijai, tad bērns kļūst juridiski brīvs un nokļūst adopcijas reģistrā.

Man daudzi jautā par bērnu namiem, nez no kādiem nostāstiem, daudziem galvā ir bilde par māju, kurā atrodas kādi +50 bērni un visi staigā puņķainiem deguniem, piekakātiem pamperiem un bargām auklītēm, kas visu dara pēc protokola bez cilvēcības. Un ir tāda ideja, ka katrs kas grib, var tur ierasties un izvēlēties bērnu, kam pūlī paskatīsies acīs un viņš izstieps rokas- opā, vai mamma un jūs kūstat un ņemat šo bērnu mājās. Varbūt kādreiz tā bija, bet šodien mēs nevaram aiziet uz šo bērnu spēļu grupiņu un visus apskatīt. Šodien ir izveidojusies zināma kārtība un normatīvi, kas nosaka kā kam jānotiek. 

Mūsu gadījumā sanāca, ka 3 gadus atpakaļ izgājām apmācības, mūsu izvēlētā vecuma grupa bija no 2-5gadi, meitene. Mums ik pēc kādiem 3-6 mēn. tika atsūtīts kāds epasts un kurš no bērna aprakstiem mūs uzrunāja, tam sūtījām apstiprinošu epastu un gaidījām. Apmēram pusotru mēnesi atpakaļ saņēmām zvanu, dienā, kad uzrakstījām iesniegumu, lai pagarinātu statusu, ka ir tikšanās. Piekritām doties maršrutā Liepāja- Daugavpils un lūk, esam šodien nepilnu nedēļu pirmsadopcijas aprūpē ar mūsu 3gadīgo brīnumiņu, mazo spridzeklīti. 

Domāju rakstīt atsevišķus postus, kā mums iet ar mūsu lielākajiem izaicinājumiem- pamperi, ēdināšana, piena pulveri, garais ceļš uz mājām, aizmigšana, dzīvoklis... Ir lietas, kuras mums pie šīm lielām bērna dzīves pārmaiņām, jāmaina uzreiz un ko pamazām, par to visu sīkāk dalīšos turpmāk... 

ATGRIEŽOTIES PIE BLOGA KLAVIATŪRAS

 Ir pagājuši divi ātri gadi, uzsāktas daudzas jaunas lietas, noslēgti vairāki jauni (nu jau ne tik jauni) projekti, iesākusies gatavošanās jaunam dzīves periodam, pārdomu stils nav mainījies, šķiet nebūs mainījies, radusies vēlme uzsākt kādu attīstīšanos digitālajā vidē.. Vienvārdsakot, tad jau redzēsim, jo kā saka gudrā Grāmata: Jesajas 8:10 Izdomājiet plānu, taču tas nepiepildīsies; pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo ar mums ir Dievs!

Jaunajā cēlienā padalīšos ar lietām, kuras izdarītas, ar pārdomām no garīgās un emocionālās tēmas, ar plāniem un to, kas sanāca realitātē. 

Ko lai saka- laižam gaisā!

Liepājas vasaras vakara debesis

Dienas Vārds. Pirmdiena.

Cilvēka dzīvību Es atprasīšu. (..), jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis. 1. Mozus 9:5-6

Dievs radījis cilvēku un aizliedzis to nonāvēt un Bībele dod paskaidrojumu, kāpēc Dievs atprasīs dzīvību no tā, kurš to atņēmis.. Jo Dievs radījis cilvēku pēc Sava, Dieva tēla līdzības. Iztēlojaties, ka Dievs rada Sev līdzīgu un kāds to nogalina! Vai Dieva radītais pēc Viņa līdzības nav bijis gana labi izveidots? Ja mēs te tā padomātu, tad es domāju, ka Radītājam ir tiesības uzjautāt- bet kāpēc esi iznīcinājis to, kas bija Manis veidots un bija gana labs? Kādi trūkumi ir cilvēkā, kas nespēja apmierināt tev savu dzīvi, ka pienācis pašnāvības mēģinājuma laiks? Vai bieži tas nav mūsu sabojātais skats vai rezultāts, ka esam paši sabojājuši savu dzīvi?
Varbūt neesi nevienam atņēmis dzīvību, vai neesi mēģinājis atņemt sev dzīvību, varbūt esi gribējis, padomājis, lai kāds nomirtu... kamēr lasi šīs rindas, vēl ir laiks- apstājies, padomā, definē, kas ir tas, kas tev nepatīk, ko neizproti, .. varbūt ir lietas, kuras ir vērts salabot, nevis vienkārši izmest?

žurnāls: Padod tālāk

No intervijas: "Piekrītu uzskatam, ka tīrība ārēji liek justies tīrāk arī iekšēji."

Dienas Vārds.Ceturtdiena.

To, ka dāvanas samaitā sirdi, labi var ieraudzīt novērojot bērnus. Zinot, ka būs dāvana, mēs to gaidām, un reizi nesaņēmuši, varam justies pievilti un pat dusmīgi. Tad labāk ir 10 reizes neatnest un 1 saņemt dāvanu, nevis pierast, ka 10 reizes ir dāvanas un to vienu, ka nav. Pirmajā gadījumā mēs pieņemam, ka tas ir tikai vienreizējs gadījums, bet otrajā jau zinām, ka tas ir ieradums, ka mums kaut kas pienākas. Tāpat ir briesmīgi, ja darbā darām kaut ko par papildus bonusa naudu, bet reizi neko nesaņēmuši, jūtamies kā zaudētāji. Teiksim tā, ka Salamans, patiešām, iemantoja lielu gudrību, kuru reizēm aizmirstam, bet kura ļoti labi definē mūsu domāšanas veidu, vilšanās cēloņus un ikdienas gaitu cēloņu un seku likumsakarības.

FOTO: 28/04/2020  ābeles sūnu pārklājs

Dienas Vārds. Trešdiena.

Šodien, tāpat tajā šodienā, kad šo tagad lasi. Dieva Vārds šodienai ir domāts katrai tavai šodienai :) tas izklausās interesanti, varbūt mazliet smieklīgi, bet viena diena priekš Dieva nav tas pats laiks kas mums viena diena. Un pāri visam, lai tava cerība ir vienumēr likta uz To Kungu. Katru šodienu, cik tev dots dzīvot. Tevis paša labā tas tiek teikts un ieteikt. Kad tu cerību liec uz Dievu, tad nepaliksi kaunā un visas lietas tam nāk par labu.

FOTO: april/ home far away / 2020

Dienas Vārds. Piektdiena

Šīs ir tās lietas, par kurām Salamans bija devis savu gala vārdu. Nesaskaņas. Krāšņums. Apbrīnojams. Nepanesams.
Man reizēm liekas, ka ir lietas, kuras ir grūti izskaidrot vai pierādīt, bet par tām ir neapgāžama pārliecība, piemēram, taisnība, ka negantība līdz zeme nodreb, kad kalpone stājas kundzes vietā. Mūsdienās tas skan situācijā, kad darba devējs izšķiras ar sievu, lai apprecētu savu sekretāri. Vai tas nav tas pats? Vai tā nav negantība, no kuras zeme nodreb un tauta ilgi to piemin? Vai nav tā, ka šķiet, ka tas tomēr nav pareizi? Šīs ir tiešām neapstrīdamas lietas, ko saka šīs pamācības. Es domāju, ka ne bez pamata.
Interesanti, - katrai minētai lietai ir kāds dziļums kā aka ko smelt un smelt...

Dienas Vārds. Ceturtdiena.

Nezinu, no kurienes tas sācies... varbūt bērnības, varbūt vienkārši sirds dziļumos, kaut kas ieslēpts, bet- domāju, ka nabadzīgos ir vajadzīgs pabarot, ja viņi prasa, ja izdodas notvert mirkli, kad tas būtu iespējams. Mēs, kas dzīvojam bijušās Padomju savienības teritorijā, esam tādi noslēgtie ziemeļnieki, kas piedzīvojuši īpašus varas laikus jaunībā, bērnībā, citiem, stāstījusi vecmāmiņa, .. katram savs stāsts, par to, kam gājuši cauri mūsu senči. Un gājuši cauri trūkumam, spaidiem, pavēlēm, likumiem, varas darbiem, tāpēc šodien daļai sabiedrības ir tāds kods, kas saglabājies ieslēpts DNS informācijā. Teiksim tā, ka ir lietas, kas mūsu domāšanā būtu jāmaina. Tai pat laikā, metoties otrā grāvja malā, sākam dzīvot šiki.. mēģinām rausties no nabadzības ārā kā katrs var. Nu redz, gan jau arī Salamana pamācību laikā ir tādas lietas pastāvējušas, kad ir kādi, kas paēduši un izmet ēdienu, bet turpat blakus kāds, kas vairākas dienas staigā apkārt maizes garoziņu meklēdams.

FOTO: Arhīvs no laukiem / 2013

Dienas Vārds. Trešdiena.

Par šo tēmu varbūt jau ir runāts. Tas tāpēc, ka šī doma man, kad atnāca, ir likusies tuva, nopietna un brīdinoša. Ko es šajā ieraudzīju? Doma par dzīvošanu atstatus mežā vai kādā tālā zemes galā, tomēr ir neprātīga, mazliet nejēdzīga, ... jo, vēlme aizbēgt nevis risināt, nav nekas pareizs. TUVA, jo pašai ir bijušas tādas nepamatotas fantāzijas, ka norobežošanās un savas dzīves dzīvošanas pierādīšana būtu kaut kas, kas būtu labākais risinājums. Un NOPIETNA, tā dēļ, ka daudzi to ir darījuši un dara, un tādā veidā citus izaicina uz tādu pašu darbību. Kā līdzība saka, ka tas pretojas visam, kas labs. Teiksim tā, cilvēks cilvēkam vienmēr var būt par svētību. Sadraudzība, darbs, attiecības, palīdzība, ... tās visas sākas no citiem cilvēkiem un tāpēc vieglāk būtu dzīvot nevis vienam pašam Madagaskarā vai Āfrikā, starp svešu valodu, kultūru, vidi, ienaidniekiem, dzīvniekiem, .. bet gan tuvāk savai pazīstamajai videi, kur tev vienmēr ir kāds, kam piezvanīt, padalīties un risināt. Un BRĪDINOŠA tajā brīdī, kad uznāk šī vēlme, tad zinu SOS, ka virzos prom no visa, kas labs. Varbūt arī tev ir uznākušas šādas domas dzīvot savā komūnā? Es nesaku, ka manas domas ir pareizi definētas, bet tas ir tas, ko es redzu, .. tu noteikti redzi citus argumentus. Izvērtē sevi, kas tev liek sapņot par dzīvi tālajā sapņu teritorijā?

FOTO: Igaunija / no arhīva