I am myself.. again

FOTO:   / Viola / June / 2016 / 

brīnums nepastāv, līdz tas nav dzimis

Tiksimies debesīs.
Tiksimies šodien.
Bet labāk ja notiktu
- tas tieši  tagad.

Satver saujiņu mākoņa,
 un nekad nelaid to vaļā.
Viens mirklis,.. kas notverts.
Viens brīnums,... kas ieraudzīts.
Tikai tas ir svarīgi šobrīd.
Brīnums piedzimis
 itkā no nekā.
Tas tāpēc, ka neredzams-,
 negaidīts bijis.
Tas nepastāv -
 līdz tas vēl nav dzimis.

Vai mēs līdz galam,
 zinām ko redzam.
Vai zinām līdz galam
 ko reāli darām?
Kad izsakām vārdus,
 kad veltījam skatu.
Patiesībā, ..
 mēs esam redzams neredzamajā.

Kā mazs
 un tajā pat laikā liels.
Vienā traukā,
 Dieva klātbūtnei dāvāts.
Es esmu mazs taurenīts,
 kas gaisā lido
 un reizēm kā boeings -
 es nokrītu lejā.

Kad viens vārds..
 aizdedzina mīlestību.
Un viens vārds..
 aizver bezdibeni.
Ir vajadzīgs viens lēmums,
 lai mūžību sasniegtu.
Un viens lēmums,
 kas minūtes  pārvērst spētu,
 to atpakaļ mūžīgā moku mirklī.

Pretrunu  pasaule
 apkārt elpo -
 tā apņem, tā dzīvo, tā cauri iet.
Nav iespējams dzīvot
 tik vienā pusē no apļa,
 nav iespējams pastāvēt mirušam,
 ja esi dzīvs reiz tapis.

Varbūt tev liekas, ka stikls,..
 kas aizsedzis logu
 kas irstošām koka līstēm,
 ka tas ir tas, kas aizsargāt spēs.
Vai tiešām tu tici,
 ka pasargāt tevi,
 ka izglābs no šausmām,
 tas māju kad slēdz.
Sen zināms,
 ka pat cietuma mūri-
 nav spējuši turēt tos slēgtus,
 kam lēmums stāv pāri,
 ka cauri tie ies.

Cilvēka bērns,
 nedomā viens ka tu esi.
Nedomā,
 ka tu pats uzvarēt spēsi.
Mēs dzīvojam pasaulē,
 kurā likumi valda,
 ko noteicis nav neviens cilvēka prāts.

Es zinu, ka debesis atbildes sniedz,
 es zinu, ka debess ir pārklājis mani.

Cilvēka bērns,
 padomā tu,- kas tu esi.
Pats esi saujiņa visuma.
Nav šaubu, ka esmu.
Nav šaubu, ka esi.
Es pieņemu to kā dāvanu savu,
 kas atļāvis taurenim pacelties gaisā.
 kas atļāvis eņģeļus ieraudzīt man.
Visums, kas atļāvis izteikties man,
 tas atļāvis sajust,
 ka spēju es mīlēt.
Tāpēc atkāpjos soli,
 lai uz priekšu es tiktu. 

gaidīja viens otru arvien

Kur esi tu, kur lido jel vēl?
vai esi kā tuksnesī alkstoša palma,
šķiet to skārusi mīlas lāsteku krusa viendien,..
bet pati nespēja tā-

bez mīļotā dzīvot kaut mirkli vien.
Savu mīļoto gaidīja tā,
bet nespēja spārnus augšā vairs celt.
Tad pienāca diena vien šī,
kad sirdi skarbi atklāja tā.
Vai tās jel mokas, kas moka-
no kurienes tās?
vai tiešām būs tuksnesī izkalt tai vien?
Šīs ilgās sausuma dienas,
jau izskatu mainīja tiem,
jo bija pēc plāna tie, tad nu
atkal jāsaved mājās viendien.
Vai pazīs viens otru jel tie,
kas mirkli bij skāruši vien.
Mirkli.
Jel stāvēja abi uz sliekšņa,
aizvērtām acīm tie skatīja otru,...
tur apvārsnis, zvaigznes un ceļš,
tad gaidīja vienmēr tie Jahvi,
kas atvedīs otru pie tiem.
Tie stāvēja, gaidīja vēju,
kas tuksnesī  stiebru pinekļus mētā.
Tie gaidīja vienu vien brāzmu,
no malas, kas svilpju skaņas tiem sauca
jo ārējie ziņoja to ikdien.
Tie patiesi sagaidīt gribēja,
lai rastu lietū spēku tik vien.
Bet tie abi bij gājuši tālu,
lai būtu gatavi atkal nu iet.
Tie sisti bij sirdī, lai vieglāk,
atkal pacelties būtu.
Tie gaidīja dienu
tie gaidīja nakti
tie gaidīja viens otru arvien...

Kurš pateiks, kas es esmu

Ja es būtu saules stars, tad es spīdētu.
Ja es būtu pulkstens mehānisms, tad uzvilkts es nekad neapstātos.
Ja es būtu bāka jūras galā, tad mirgotu es naktī dienā.
Ja es būtu narciss zieds, tad dotu savu skaistumu es kādu dienu.
Vai būtu briežvaboles rags, tad būtu daļa no tās vaboles, kas visur tiktu līdzi nesta.
Bet neesmu es..
Jo esmu.. cilvēks.
Kāds uzdevums, kāds pievienotais likums cilvēkam ir dots?
Kurš pateiks, kas man darāms?
Kas parādīs, kas esmu?