Svētdiena. Baznīcas diena. Lai kur mēs būtu devušies, jau 13gadus svētdienās esam baznīcā, .. kā Jēzus pēc ieraduma devās uz sinagogu, tā mes dodamies uz dievnamu. Ar draudzes jauniešiem jau iepazināmies pa nedēļu, kad kopā pārrunājām kādus jautājumus mājas grupā. Jāpiezīmē, ka šeit pastāv zināma piesardzība publicitātes jautājumos, tāpēc īpašas publikācijas neveicu, lai nerastos nepatīkami pārsteigumi un kompromati. Cilvēki draudzē liekas diezgan draudzīgi un atvērti, gatavi iepazīties un parunāt. Kopējā svētdienas struktūra ir līdzīga kā pie mums ierasta. Slavēšana mix krievu un azerbaidžan, tulkojums tāpat, jo draudze, kur bijām ir vairāk vai mazāk krievvalodīga. Teikšu ka vienu vārdu tik iemācījos pēc 9 dienām: salam, jeb vietējo sasveicināšanos. Te tā īpaši nepievērš uzmanību kā izskaties, bet uz valodu gan uzreiz reaģē. Runājot par jauniešiem, viņiem šķiet ja esi no Eiropas tad noteikti krutāks, jo katrs vēlas izrauties no savas sādžas un doties uz Franciju, Angliju... jebkur citur ( mēs tāpat par sevi domājam, kas te izklausās absurdi). Nu ko, mācāmies būt apmierināti ar vietu, kur Dievs mūs iedēstījis, jo kaut kāda tak laba doma Viņam bija pie mums :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru