Kad man gribas kādu audzināt, tad tai pat laikā iznāk, ka viņš audzina mani. Ko? Kad es saku, ka galda klājējam ir slikta gaume un februārī Ziemassvētku salvetes nevajadzētu likt, tad man jāsaprot, ka neilgi pirms šī notikums, es gribēju cilvēkam iemācīt, ka sīkumiem nevajag pievērst uzmanību un nav svarīgi vai mums visiem pietiks karotīšu, vai salvetes būs pieejamas visiem iespējamiem gadījumiem un visām gaumēm... vienvārdsakot, gaume ir bēdīga, bet vārds, ko teicu, lai "necepjas"un atslābst jautājumā par perfektu galda klājumu, - šie paši vārdi arī jāpieņem man personīgi par apmācību. Izklausās traki sarežģīti, bet viss ir super vienkārši. Es domāju, ka lielākā problēma, ka mums katram gribas, lai galds ir uzklāts man pa prātam un otrs grib, lai būtu otram pa prātam.. Sabiedriskā vietā nav iespējams izpatikt visiem un nav arī vajadzīgs. Labāk ir dot iespēju otram darboties, ja viņš vēlas un gudrākajam jāpiekāpjas (tas mazliet teorijai). Un par gaumi.. man ir grūti klusēt, un es nesaprotu, kāpēc mēs veltam gadus dažāda veida apmācībām, lai reiz atnāktu mūsu priekšā kāds, kuram liekas, ka tagad viss notiks pēc viņa prāta, kaut redzams, ka cilvēks nav izpratis pamatprincipus konkrētajā sfērā. Lai neaizvainotu viens otru un neradītu konfliktu no mušas, ņemsim pamācību no Grāmatu grāmatas un piekāpsimies, jo mēs taču vēlamies būt pazemīgi, samierināti.. un tas vienmēr strādā, lai attiecībās būtu miers.
P.S. Un vēlāk taču var izlikt savu sāpi šeit blogā :)
P.S. Un vēlāk taču var izlikt savu sāpi šeit blogā :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru