Gan jau, pirmkārt, šis virsraksts ir dēļ tā, ka man ir jāiemācās pieņemt tas, kur un kas es esmu. Varbūt līdz galam tā nav bijusi man izvēle, būt par to, kas esmu, ir licis manai saprašanai pašai sarežģīt sev ikdienu. No malas jau neliekas, ka būt par sievu kādam, kurš nodarbojas ar jebkādu amatu, nevajadzētu ļoti iespaidot sievas ikdienu un dzīvi. Ķirurga sievai tak nav jāpārzina lietas no ķirurga prakses un nav vienmēr jābūt līdzās operāciju zālē. Pat tālbraucēja sievai nav vienmēr jābrauc līdzi darba braucienos. Un vispār, kādai jābūt profesijai, kura ietekmētu sievas ikdienu, ģērbšanās stilu, sarunvalodas manieres, uzvedības manieres, pieprasītu īpašu kārtību ikdienas jautājumu risināšanā... izskatās, ka šeit uzvar mācītāja nodarbe. Redzu, ka tā ir joma, kur iesaistīta visa ģimene un uz visu ģimeni sabiedrība skatās tikpat kritiski kā uz galvenā amata izpildītāju- mācītāju. Pēdējā laika labākais izteiciens, ko esmu dzirdējusi šajā virzienā, izskanēja kādā kristiešu nesenā sammitā un frāze, ko negalvoju citēt 100% , bet tā bija aptuveni šāda: "mācītāju sievām, pēc apkārtējā viedokļa, ir jābūt lietas kursā pilnīgi par visu, visur jāiesaistās, jābūt... tai pat laikā viņai jāattiecas vai jāizliekas itkā viņa neko par to neko nezinātu un itkā nebūtu nekur iesaistīta". Tātad, šeit arī ir pateikts viss koncentrāts, kā es jūtos šajā dzīves sezonā. Es cenšos visur būt un piedalīties un tai pat laikā distancēties no tā, ko es ar pilna laika līdzdalību esmu dabūjusi zināt, redzēt, iegūt. Hm... dzirdot šo, tas izskanēja kā diagnoze no mana baznīcas garīgā daktera (tāds, protams, ka neeksistē, bet sajūta, ka tieši viņš šo slēdzienu būtu izteicis). Kādu laiku es nevarēju izprast, kas notiek, es jutos ka manā dzīvē ir radušās tādas pretrunas, kuras radīja kādu neizprotamu haosu ar kuru es nespēju tikt galā. Man likās, ka katrs grib raustīt mani uz visām pusēm un tai pat laikā piespiež mani klusēt par piedzīvoto, kaut gan tas ir veidojis manu ikdienu un visu manu dzīvi. Varbūt vajadzēja sākt ar to, ka es vispār nespēju koncentrēties un produktīvi strādāt, ja mana darba vieta ir nekārtībā. Un kristiešu dzīve vēl jo vairāk atšķiras ar ikdienas negaidītiem pavērsieniem un viens no ticīgā cilvēka uzdevumiem ir atrast tajā visā sevi mierā un nesākt skriet pakaļ ikdienas sīkumiem.
Kopš pašiem manas ticības iesākumiem, ikdiena ir krasi mainījusies un ir bijuši tik daudzi jauni izaicinājumi, kuriem kā neīstais ticīgais es nekad tos nebūtu pieņēmusi un atzīstu, ka nekad neapgūtu tās lietas, kuras apgūstu atrodoties starp ticīgajiem draudzē.
Šodien esmu lasījusi vēstuli 1. Tesaloniķiešiem un mani uzrunājusi konkrēta rakstu vieta 5:18 Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.
Man šī rakstu vieta tiešām atgādina, ka mūsu un mans, kaut kādā ziņā, pienākums ir pateikties par visu, būt priecīgam, jo tomēr, viss ir Dieva griba. Un, ja tā ir Dieva griba, tātad- tā ir laba griba un brīnišķīga. Manas ikdienas gaitas ir pateicoties Dieva labvēlībai, neskatoties, ka es saredzu visu no problēmas puses.. man vēl ir kur pieaugt, atzīstu, ka neesmu vēl gatavs produkts un pilnīgs trauks. Esmu procesā. Un es zinu, ka jaunas un jaunas lietas, Dievs atver mums, lai mēs to sakārtotu un tad Viņš atkal mums dotu nākamo soli ar ko nodarboties, lai turpinātu izlīdzināties ar mūsu vienīgo un brīnišķīgo Dievu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru