Uzdodot sev jautājumu- Dievs, ko gan es varētu vēlēties no Tevis? Vai ir kāds jautājums, ar kuru es neatstājos nevienu ikvakara un rīta lūgšanu? Varbūt mans iekšējais cilvēks, patiesi, nav īsti gluži 100% apmierināts ar savu uzvedību. Ko lai es sev padaru, ko lai sev iesaku, kā lai sevi izmainu?.. Man ir tik daudz jautājumu, kas ir svarīgi tikai man un tikai uz šo brīdi. Tas vairāk ir kā rakstīt sev savu dusmīgo vēstuli. Ir nepieciešama kāda platforma, kur izlikt savas sakrājušās sāpju domas, kuras izverd kā auksta avota strūkla meža viducī un tekot pa nogāzi, savācas milzīgā strautā, kurā var nākt padzerties āpši un tuksneša lapsas. Nē, es cīnos ar sevi, ar savām niknajām iegribām, ar savām vecajām rūpēm, neizprotamām sāpēm, kuras noraktas ikdienas maskās, izpatīkot citiem un pasaules sistēmai. Godīgi, teikšu, ka nemaz nebija nojausmas, kādu niknumu, jā, niknumu, esmu uzkrājusi tajā, kad apkārtējie pieprasa klusēt un nestāstīt patiesās domas. Apģērba izvēle, meikapa kārta, klusēšana, atsaukšanās izmisušajiem ir bijuši mani ieroči, mani mierinājuma avoti, mani aizsegi, kurus izmantoju katru otro dienu. Un tagad, kad esmu sevi pieķērusi savā noziegumā, es gribu sevi iesūdzēt tiesā, es gribu iesēdināt ar niknāko soda mēru, kur katru dienu ir jāiziet darbā, lai atstrādātu visas maskas, tos gadījumus, kad vārdi izlaisti neapdomīgās cīņās, mainījuši pasauli sliktākā veidā, kad vārdi ir cirtuši kā zobens un asinis šķīdušas blakus nenojaušot par ko tad tas. Es iestājos, lai notiek, lai bez žēlastības tiktu atklāti pateikts, lai sūdzība izskanētu maksimāli tālu, lai nepaklausība, dumpība tiktu izskausta līdz laika beigām, lai mani ceļi tiktu nogāzti līdz zemei, lai seja tiktu iespiesta dubļos, un atpakaļceļa, kur nav. Man nevajag cerību, man pietiek ar žēlastību, un es atzītu, ke neesmu tās cienīga, pat cilvēka cienīga, neviena, ne sevis. Ak jel, es sabiezinu krāsas, ka apvainots tiek patiesi vienmēr tik taisnīgais Tēvs. Man ir tik patiesi žēl, ka esmu tāda. Galīgi nekāda. Cik gadu gan man vajadzētu, lai saprastu, lai no jauna uzbūvētu, vai lai vispār uzbūvētu drošo mūri, ko Dievs no pašiem iesākumiem bija paredzējis. Vienu vienīgu patiesību- Esmu sava Tēva mīļākais bērns. Esmu sava Tēva mīļākais bērns. Esmu sava Tēta mīļākais bērns. Esmu sava Tēta mīļākais bērns. Esmu sava Tēta mīļākais bērns. Es esmu sava tēta mīļākais bērns. Kā, lai kaut kam tādam notic? Viņai vajadzēja divus gadus. Es par to uzzināju tikai vakar.
Tēvs, .. pat, ja es neēdu, kad jūtos slikti. Pat, ja es reaģēju tad kad labāk paklusēt. Pat, ja esi mani atdevis Savam mīļākajam dēlam. Pat, ja es nesaprotu viņa nevienu domu. Pat, ja mēs nerunājam vienā valodā. Tu mani esi ielicis viņa aizsardzībā. Šī jūtīgā, brīnišķīgā svešinieka dzīvē, esi mūs savienojis, esi viņu nolicis man par apsargu. Slava un gods Tev par to!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru