Ir dažādas grāmatas un dažādi periodi. Ir iedvesmojoši personāži un likteņi, bet tai pat laikā, ne visām grandiozām idejām ir lemts piepildīties. Katrā ziņā, ne vienmēr, kad ienāk prātā un ne vienmēr, kad gribas. Ne no cilvēka gribēšanas un varēšanas ir viss atkarīgs. Un, domājams, jebkurš zina, ka izlasot kaut ko no biogrāfijas grāmata, kas noticis kāda cilvēka dzīvē, tāpat ar mums drīzāk nenotiks. Katrai lietai ir savs noteikt laiks. Atmoda. Revolūcija. Pamošanās. Tas viss notiks ar katru citādāk un citā laikā. Kā lai es zinu, cik ļoti viņš to gribēja, lai tas tā notiktu, ... un cik ļoti man tas būtu jāsagrib (hm... ?). Ķīnā, toreiz bija traģiski grūti apstākļi ticīgajiem. Nopietno vajāšanu, no valdības puses, dēļ. Bet. Šodien Latvijā ir nopietni grūti koncentrēties, lai cilvēki apmeklētu lūgšanas. Šķiet, tas ir vispārzināms, ka lūgšanas ir nozīmīgs aspekts ticīga cilvēka dzīvē. Tāpat gavrnis un liecība. Un. Kas tad no tā? Kāpēc šodien lūgšanu sapulces ir salīdzinoši maz apmeklētas? Kāpēc regulārs gavēnis ir maz populārs draudžu locekļu vidū? Kāpēc mūsu kursa biedri var nezināt, ka esmu ticīgs? Vai tas viss ir zaudējis mūsdienās aktualitāti? Es domāju, un tās ir tikai manas domas, ka šodien esam mājās,lūgšanu laikā, jo apkārt mums notiek nopietnas vajāšanas. Jā, tieši to es arī domāju. Šāda veids spiediens, nekad agrāk nav bijis. Nekad. Tāds stress, ko mēs rīt ēdīsim, cik daudz es varu nopirkt ēdiena, lai no manas algas sanāktu samaksāt komunālis rēķinus; cik liela alga mums būs šomēnes; kad beidzot mans telefons būs saremontēts; kompjūtera cietais disks ir nobeidzies, dienu pirms diplomdarba nodošanas; es taču nevaru vilkt vienu un to pašu kleitu uz 4. kāzām; kad es varēšu pastaigāt pa veikaliem, jo man jau tā katru dienu darbs beidzas tikai 7. vakarā.... āā.. jūtos tik nogurusi no šī visa, ka es negribu vairs pilnīgi neko! Un lūgšana... ierasyies pl. 7.no rīta ir vatonisms!
Šī milzīgā jautājumu, izpatikšana sabiedrībai gūzma ir milzīga vajāšana, kas mums gāžas virsū un dzenas pakaļ. Nu jā, bet ja es neaiziešu pēc salabotā telefona, kā tad es varēšu rīt pamosties, lai paspētu uz darbu? Ja neizņemšu savu 4.gadīgo bērnu no hokeja treniņa- vai kāds saprot, kas tad notiks?!?! Arguments uz argumenta. Un tā būs vienmēr. Par ikdienas rūpēm jau Bībelē, kā smaga problēma, ir bijis aprakstīts jau 1000 gadus atpakaļ. Vai tas neliek par ko aizdomāties? Klau, tas nav nekas jauns! Kādreiz dzīvoja bez telefoniem un neviens tā dēļ nav nomiris. Pie visa var pierast. Arī pie rutīnas un ikdienas skriešanas- diemžēl.... bet tam tā nav jābūt vienmēr. Vienmēr, taču varam apstāties un izvērtēt, kas ir svarīgi un kas tomēr nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru