Salamana pamācības saka 8:35 // Kas mani atrod, tas atrod dzīvību un iegūst labpatiku Tā Kunga acīs.
Psalmi 90:10 // Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.
Psalmi 63:4 // jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību, manas lūpas lai Tevi slavē.
Ījaba grāmata 33:4 // Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību.
5. Mozus grāmata 30:20 // mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums, ka tu dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzākam, ar zvērestu ir apsolījis dot.
Šī nedēļa, priekš manis, ir pārdomu un apstāšanās laiks. Šādu tādu dzīves satricinājumu dēļ, es aizdomājos par dzīvi un dzīvību- kas to dod, kas un kad ņem, kam tā pienākas, vai mums ir kādas izvēles, cik svarīga ir dzīve un dzīvība, kas ir piešķīris tai cenu, utt. Reizēm gribas visā ikdienas gūzmā saprast, kas ir tas svarīgais, ar ko man vajadzētu kavēt savas dienas, jo šķiet mirkļi aizskrien ātri un svarīgākais vēl nemaz nav pat sākts darīt. Sērfojot Bībeles meklētājā, kas tiešo vārdu "dzīvīb" atrod vismaz uz 403 sērkociņiem, tad cenšoties visas saiknes izlasīt, dažas no tām īpaši atsaucās manā lietu izpratnē un domas apstājās, lai to visu sakārtotu pa plauktiem. Augstāk minētās ir izceltas dažas no tām. Cik es saprotu, ka Dievs ir cilvēkam noteicis robežas, un ir lietas, par kurām diskusijas ar Dievu ir pilnīgi liekas. "Nedzīvojam Āfrikā, sals nāks un dzels..." Nu labi, nopietni runājot, 500 gadus nenodzīvosim nu nekā, .. kas stiprāks, tas dzīvos ilgāk par 70. Hm, kopumā ņemot, varu izsecināt, ka viss atkarīgs no Dieva gribas, Viņa labvēlības, pieķeršanās Viņam, pamatojoties uz Viņa apsolījuma... Cik tālu mēs paši varam ko ietekmēt, tas gan man nav zināms, bet mūsu izvēle, pazemība var daudz ko mainīt. Jo Viņš taču ir tava dzīvība un tavu dienu garums. Un tomēr, es laikam apsvērtu domu, ka zūdīšanās par to, kas notiek un notiks un ko vilkt un ēst, to vajadzētu atlikt malā un mēģināt iziet no šīs super ierastās sistēmas. Mūsdienās tas ir praktiski neiespējami, jo sākot no bērna piedzimšanas, mēs iekļūstam sistēmas modelī, kur visi cilvēki dara un liek dzīvot visiem vienu un to pašu scenāriju. Par piemēru, lai saprastu par ko es runāju, minu- piedzimšanas procesu kontrolē valsts, tev jāiet tur tur un tur, jāreģistrējas, jāpotējas, jāatrādās; tālāk shēma bērnudārzs, klases tādas un tādas, programma noteikta pa vecumiem un bez jebkādām atkāpēm, valsts kur piedzimt noteikta, nodokļi noteikti. Tālāk, dzīvo uz vietas, tur dārziņš un skola, neko nedrīkst mainīt, citiem tas liekas aizdomīgi, ... Tā var turpināt, saprotiet paši. Pieņemsim, kaut vienu punktu izlaid, valstij pa lielam kaut kur ir vienalga, bet tad sāk uzbrukt draugi, radi, kolēģi, .. skaidro kas un kāpēc, kam tev tas vajadzīgs?? Tas ir manā izpratnē zūdīšanās ceļš- sekot līdzi un ievērot kā dzīvot. Ja es nestrādāju, tas visiem liekas aizdomīgi un pašam nogurdinoši, ne jau izvēles, bet visu pieraduma un apkārtējā spiediena dēļ. Es tikai un vienīgi gribēju ilustrēt piemēru, ka dzīve, ja nu tā ir kaut kas daudz vairāk par noteikumiem, kā jāuzvedas darba intervijā un kas man jāatbild uz katru konkrētu jautājumu. Dievs dod dzīvību un svarīgāks ir laiks, ko varētu pavadīt ar viņu, nevis pārspīlējot ar iepirkumiem, izglītību, prestižu darbu un mājas remontu, jeb cik skaisti mēs katrs izsakāmies un izskatāmies. Raksti saka, ka vispirms jāmeklē debesu valstība un viss pārējais pieliksies. Tā teikt, ka nesanāk, ka skatāmies uz lietām pilnīgi ar kājām gaisā. No tā taču ir atkarīga mūsu dzīve mūžībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru