otrdiena, 2017. gada 7. februāris

11ā diena gavēnis

Diena izdevusies. Dievs un es vēljoprojām tai pat vietā, nekas nav mainījies. Izmaiņas ieraugu starp koridoru aromātiem un pusdienu piedāvājumos. Nav, pavisam nav viegli atrasties uztura teritorijā, kad cilvēku gatavotās pusdienas, vakariņas, dārzeņu zupa un pat pelmeņi, kurus neēdu gaļas dēļ, šķiet izaicina justies skumji sabiedrībā, kura bauda ēdienu biežāk nekā es savās pēdējās 11 dienās. Pēc sajūtām ir vēlme salūzt un padoties un kopā ko ieēst tīri kompānijas pēc un pat lai aizmirstos un "apēstu" savas emocijas, pārdzīvojumus un satraukumus. Kā parastam mirstīgajam, man ir skaidri redzama visas šīs dilemmas aisberga daļa, kas gavēņa dēļ kļuvusi redama un ikdienas steigā paliek vien tas, kas stāv "aiz" un nevēlas atklāties, jo patiesība šķiet kā izsalcis krokodils, kas uzglūn virs ūdens virsmas un starp dzīvajiem parastajiem ikdienas ļaudīm nav tāda, kas būtu gatavs ar to cīnīties viņa teritorijā. Kā redzu, ēdiens nav tikai dēļ tā lai uzturētu mūsu organismu, ir kaut kas vairāk par to, kas tur mūs dzīvus. Ēdiens un tā baudīšana ir mūsu rituāli un darbības, kuras piekopjam ne mazāk kā 3 reizes dienā, un daram to katru savu nodzīvoto dienu. Un tā, šos 33, cits 70, cits 120, cik katram atvēlēts. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru