ceturtdiena, 2016. gada 15. decembris

Smieklu liturģija

Un atkal atskan kādu mirkli vēl vienu,.. tie atskan, lai ietu, lai lauztu tev tavu kārtējo dusmu dienu vēl vienu… vēl kārtējo tavu dusmu dienu.. Pat mirklis nepiemērots tam nevarētu pat būt. Es domāju, elpoju, es ceru. Vai tiešām, kad redzams paradokss kāds, vai neierasts stāvs, vai nevarētu es atkal ļauties, lai skan smieklu stāsts?.. Saules lāzera staru fokuss iespīd ledus aukstuma valstības naktī, .. tā neparasts stāsts smieklu spurdzes ielaužas sasmakušu vārdu aisbergu jūrā, .. gadsimtu operas sēdekļu putekļu kaudzē jauns nezinis zinātājs iekrīt un izjauc, uzjumdī trauslo sistēmas putekļu kaudzi, .. kā pavasara lietus sausā gaisā skolas eksāmenu telpā, pēc pusi dienas nogurušu domu mokām, garām biļešu steigu emociju pārpratumu rindām. .. kāds sēž un no malas noskatās garlaicības māktās smadzeņu krokas mokas un tā sejā un ķermenī miers saskatāms, jo tas ārpusē, ārpus sistēmas, ārpus steigas viens palicis tāds, .. un pārējo dusmu putekļi kā aukstā ziemā āra pīpētāju un elpotāju sarunas nākas cieši ieelpot bez šķiras tiem, kas iet garām.. nē, nesaki vien, ka tu centies, ka skrēji, jo.. redzi tur kāds, kurš pareizi nāk, tas jau novērot sāk.. gan jau mierināt vari, ka grūti, ka darbi, ka transports, ka nauda, ka otrs, ka pulkstens, ka citi, ka citi.. ka atkal citi.. kā vienmēr tev neļāva iet un neļāva augt un nostājās priekšā un kavēja rindu un nedeva roku, … kāda tavai dzīvei ir jēga, ja nepieņem vainu, ka neatzīsti, ka nezini Dieva. Kāda tavai dzīvei tad tomēr ir jēga?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru