Un atkal atskan kādu mirkli vēl vienu,.. tie atskan, lai ietu, lai
lauztu tev tavu kārtējo dusmu dienu vēl vienu… vēl kārtējo
tavu dusmu dienu.. Pat mirklis nepiemērots tam nevarētu pat būt.
Es domāju, elpoju, es ceru. Vai tiešām, kad redzams paradokss
kāds, vai neierasts stāvs, vai nevarētu es atkal ļauties, lai
skan smieklu stāsts?.. Saules lāzera staru fokuss iespīd ledus
aukstuma valstības naktī, .. tā neparasts stāsts smieklu spurdzes
ielaužas sasmakušu vārdu aisbergu jūrā, .. gadsimtu operas
sēdekļu putekļu kaudzē jauns nezinis zinātājs iekrīt un
izjauc, uzjumdī trauslo sistēmas putekļu kaudzi, .. kā pavasara
lietus sausā gaisā skolas eksāmenu telpā, pēc pusi dienas
nogurušu domu mokām, garām biļešu steigu emociju pārpratumu
rindām. .. kāds sēž un no malas noskatās garlaicības māktās
smadzeņu krokas mokas un tā sejā un ķermenī miers saskatāms, jo
tas ārpusē, ārpus sistēmas, ārpus steigas viens palicis tāds,
.. un pārējo dusmu putekļi kā aukstā ziemā āra pīpētāju un
elpotāju sarunas nākas cieši ieelpot bez šķiras tiem, kas iet
garām.. nē, nesaki vien, ka tu centies, ka skrēji, jo.. redzi tur
kāds, kurš pareizi nāk, tas jau novērot sāk.. gan jau mierināt
vari, ka grūti, ka darbi, ka transports, ka nauda, ka otrs, ka
pulkstens, ka citi, ka citi.. ka atkal citi.. kā vienmēr tev neļāva
iet un neļāva augt un nostājās priekšā un kavēja rindu un
nedeva roku, … kāda tavai dzīvei ir jēga, ja nepieņem vainu, ka
neatzīsti, ka nezini Dieva. Kāda tavai dzīvei tad tomēr ir jēga?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru