Villar de Mazarife

Dienas paiet viena aiz otras izvēlos alernate ceļu,- dažviet pastāv izvēlnes doties pa vienu vai pa otru ceļu un tie pēc laika saiet atkal kopā. Pēc apraksta un rekomendācijām uzzinu, ka otrs virziens ir ar vairāk ainavām, klusāks, mazāk piligrimu, klusākiem ciematiņiem un arī pāris km garāks. Lai vai kā, esmu stpakaļ uz ceļa, lai turpinātu iet. Satieku spāņu meiteni, un tas notiek jau pirms ceļi sadalījušies un norādījuši savus virzienus. Izrādās, viņa dodas tieši turpat. Priekš manis tas liekas kā neticams brīnums, jo tāpat vien satikt kādu, pirmkārt, tik vēlu, otrkārt, anglisku runājošu spāni, kas dodas turpat, bet nepopulārā virzienā, ir meitene manā vecumā ( 3 nedēļu laikā neesmu satikusi tādu nevienu ) , un turklāt medmāsu, kas ir kā viena no manis iekšējām personas daļām, kas vēlas varbūt kādreiz kļūt par medmāsu, ja šāda iespēja pastāvēs reālā sakritības gadījumā. Un te jau arī slēpjas Santjago brīnums- satikt cilvēkus, kas esi tu pats un caur viņiem redzēt un saprast sevi pašu.