Rīts iesācies 7:30, var teikt salīdzinoši agri ar gaismu,kura uzaususi ne agrāk kā 20minūtes pirms iziešanas. Pēdējie kilometri tuvojas nepārspējami ātri, kas liek sajusties mazliet pat biedējoši un negribīgi turpinu gājienu tālāk. Ceļa stabiņi uzrāda katru kilometru, reizēm pat metrus, kas atlikuši līdz Santjago. 98% no gājējiem satraukti novēro un seko līdzi kā kilometrs aiz kilometra aizslīd un katrs nākamais ciemats atskan kā satraukta zvana skaņa tukšumā. Saskaitu dienas līdz piektdienai, līdz misei. Godīgi sakot ir mazliet grūtāk izbaudīt ceļu zinot ka km iztek kā medus no kārēm un atpakaļ tie neatgriezīsies ne pie kādiem nosacījumiem. .. kļūstam skeptiski un īgnāki kā ierasts, skatoties uz riteņbraucējiem, kuri viegli traucas garām un grupas ar jauniešiem kuri uzsākuši savu garīgo ceļojumu dienu vai divas atpakaļ. Tāda ir camino noslēdzošā daķa, pavisam cilvēcīgi kad skaties ka kāds cenšas paņemt kaut ko salīdzinoši īsākā laikā kā esi ieguldījies pats.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru