Tātad, rakstu no nu patiesi ļoti piemīlīgas pilsētiņas, man te jāuzkavē laiks starp vilcieniem ceļā no Bordeaux. Jau pašā vilcienā bija samanāmas ceļotāju iezīmes, lielas mugursomas, vienam puisim koka nūja; izkāpjot šajā tuvākajā pilsētiņā, ieraugu daudz tādus, kas ar nūjām- domājams, ka šie jau nu noteikti gaida nākamo vilcienu, kas aties 18:06 ar slaveno nosaukumu St. Jean Pied de Porte, kas ir oficiālais France Santjago ceļa iesākuma punkts. Šeit arhitektūra tik ļoti saistoša manai gaumei- senas mājas un visas pārsvarā ar sarkaniem vai koši ziliem slēģiem. Pēc personīgā līdzšinējā ceļotāja vizuālās pieredzes es saku, ka šeit man labpatiktos apmesties uz dzīvi, ja tāda būtu izvēles iespēja. No vienas puses, šīs mājas visas kā viena man atgādina bandītu filmas, kur caur slēģiem vienmēr kāds snaiperis no baznīcas torņa atradis savu mērķa punktu. Iespējams, patīk tā apbrīnojamā sagatavotība, kad tiek rādīti kadri, kur pa logiem izkārušies kaimiņi novēro viens otru, bet tā arī neviens neko nav redzējis, tik satraukums sākas, kad mērķis saļims pie zemes un tur vairs nekas nav līdzams. Par kriminogēno nezinu, bet šī vieta mani patiesi dziļi uzrunā. / bet par bandītiem parunāšu ar kādu psihologu, ko tas varētu nozīmēt /. Kaut gan šī vieta piederas pie urbānās izvēlnes, otra mana vientuļā puse noteikti atrastu sev patīkamāko dzīvesvietu kaut kur kalnos vai attālos latgales, varbūt Ukrainas sādžas nostūros. Kas zina, kaut realitāte balansu atradusi Latvijas mazpilsētas klusā īrētā utenī- kam jau arī nav itin nekādas vainas. Šo dienas rīta cēlienu pavadīju dodoties cauri jaukiem arhitektūras objektiem un baudot vienveidīgi līdzīgās ēkas ar slavenajiem metāla Franču balkoniņiem. Teikšu, ka šāda apbūve tik masveidīgi vienāda nebija manāma citās Francijas vietās. Un atradu robu savās vēstures zināšanās gan Bordeaux gan Lyon bij ielas ar nosaukumu Staliningrad. Tātad, būs jāpilda mājas darbi, lai saprastu slāviskās ietekmes pieskaņu Franču gaisotnē. Šodien arī pabiju jarden public, jeb parkā ar botāniskā dārza elementiem, skaisti, skaisti, tam visam būtu jāvelta cienījami daudz vairāk laika, bet labāk pa kādai dienai nekā pilnīgi nekas. Atklāšu savu taktiku pilsētas apskatē- necenšos ļoti skriet uz tūristu objektiem un iekļūt tajos iekšā, bet gan paklīst apkārt, lai uzsūktu pilsētas arhitektūras, saplūstu ar to, ar cilvēku un tur valdošo atmosfēru, lai dienas beigās nebūtu secinājums, ka visa diena pavadīta vienā ēkā apskatot gleznas vai skeletus. Runājot par Francūžiem- kā gan viņus var nemīlēt? Es satiku tikai pozitīvus, atsaucīgus, ļoti atvērtus cilvēkus, kuri sasveicinās tā vienkārši uz ielas. Parādīja kurp doties metro labirintos, pat vizuāli izrunāja pieturas virzienus un pat gadījās, ka sasauca bariņu ar vēl kādu, kas varētu parādīt virzienu anglese valodā. Mani visvairāk aizskāra kāds pretī nākošs jaunsvīrietis melnādainais, kurš tā vienkārši tevi pasveicina uz ielas. Vienā turku bodītē pat veikalnieks man uzdāvināja olīves līdzņemšanai. Vai nav jauki? Viņi uz ielas uzsākot sarunu, kad atbildu, ka nerunāju franse, man atbild ka sākumam pietiekot ar bonžūr un bonsuar, / man tikai jāpaskatās kā tas rakstās/. No rīta gan sagadījās pārsteigums, ka sieviete norādīja busa virzienu uz centru un man sagadījās, ka tas aizdevās uz pretējo pusi, labi ka tā, jo tad izdevās ceļā uz pilsētas vilcienu, apskatīt jaunos kvartālus- tie ir superīgs ainavu arhitektūras paraugs. Tā ka nesmādējiet pretējos virzienus, jo arī tie visi nes labas lietas katra dzīvē un aizved uz negaidītiem vai tieši gaidītiem bet citādi nesanākušiem objektiem. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru