Cilvēka būvētais skaistums, kas veidots, mērīts, pušķots, vērtēts, parvērtēts, izvērtēts, un darīts tas atkal un atkal. Atrodoties nacionālo dārgumu ieskautā telpas teritorijā, kas lielākoties sniedz baudījumu no ārienes, apžilbinot skatienu un no iekšienes arī, mirklī, kad apstājies un baudi to. Tas nav apgalvojums, ka tikai no ārpuses, bet pārdomu izteikums. Dieva daba ir skaista, tā ir tāda pati- greznojies, uzliec važiņas, rotā ar pušķiem, aplokiem, zelta maliņām, lilijām, svečturiem, traukiem, spoguļiem, ar dārgakmeņiem, safīriem,.. un tāpēc, ņemot vērā šo visu, es nevaru pateikt, ka tas viss nebūtu nepieciešams. Tajā bij sajūtams izteikts vēsturisks muzeja molekulu aromāts, gaisa sastāvs no arhīva laikiem, neizprotama realitātes sajūta, izrāde ar sirreālu klātesamību. Zālē cilvēki ar ilgstošu dzīves pieredzi, neizprotami skatieni, un molekulas, molekulas, kas radušās emociju, izdzīvotās dzīves, pārdzīvojumu, atmiņu un prieka enerģijas rezultātā. Rīta lasījuma Vārds, varētu pat teikt, ka saistās vienā līmenī ar izrādē sastaptajām emocijām par genocīda bezjēdzīguma, cilvēku dzīvības atņemšanas neizprotamo motivāciju, ģimenes iekšējās struktūras apbrīnojamo saliedētības radīto cerības spēju. // Jeremijas 17:4 / Tā tu pazaudēsi savas vainas dēļ, savu mantojuma tiesu, ko Es tev biju novēlējis (..). // Runa no konteksta ir par kalpošanu elkiem un, ka vairs neatšķiram elku kalpību ar savu ikdienas svētdarbību rituāliem. Ko es varu teikt, - tas ir skumji- jautājiet Dievam, Svētajam Garam, lai Viņš atklāj, kur esam aizgājuši pārāk tālu, un Viņš parādīs arī ceļu ārā no turienes, kur esam apmaldījušies.
FOTO: / Latvian National Opera and Ballet House / Riga / 2016 /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru