apstāties un klausīties

Pateikt, ka piekrītu, vai pateikt, ka ne. Kas es esmu, lai es teiktu, ka es daru? Kas es esmu, lai es teiktu, ka es kaut ko radu? Teikt- es tevi saprotu, vai pateikt- kāda visam ir nozīme.. palaist vai turēt, .. Ja mīlu, tad palaižu, varbūt pat vienkāršāk nekā to ko nemīlu. Varbūt es tikai domāju, ka nemīlu? Varbūt mīlu jūs visus? ... Laikam tiešām viss apvērsts. Kad saku, ka gribu būt viena, varbūt tas nozīmē, saku lai  paliec. Kad saku, ka nespēju aizmirst, es zinu, ka nevēlos to. Kādā valodā mēs runājam katrs? Es atradu sevī daudz trūkumu, bet sapratu sevī es vienu, ka ir vismaz viens, Tas viens, kurš nekad, nekad, neatstās mani ceļa malā, lai ļautu man iet. Es piekūstu,  esmu kad viena bez Viņa, jo nav jēgas, nav spēka vienam kaut kur iet.  Kur slēpjas jēga, kas tie noslēpumi tumsā, kas guļ? Kas ir tā patiesība, ar kuru kopā mums vajadzētu iet? Lai tumsa nepārņem mūs, kaut domā tā citādi. Kad esam mēs gaisma, bet neesam tumsa, kad esam mēs bērni un neesam vergi, kad esam mēs brīvi un neesam cietumā sieti... Kad esam, kad ir mūsos, kad visu spējam, jo Viņa spēkā, jo Viņš ir tas, kas dod, jo Viņš ir tas, kurš mīlēja, kad nebijām tādi, kad pēdējie bijām, kad vajāti tikām, kad apsmieti gājām un tad uz debesīm saucām.. Apstāties un klausīties. Ieraudzīt vāveru skrejas pa kokiem. Priecāties ka uzplaucis karaliskais magnolijas zieds. Apstāties, ieraudzīt sevi, ka esmu, ka radīts es esmu, ka zemākais esmu, kas augstāk par zvaigznēm. Tad pārplīsīs debess un izlīs tad liesmas, kad nolīs krājumu krusa, tad redzēsim elpu, tad atveldze nāks, tik sagaidīt rasu, kas nolīs pār zemi, jo esam mēs bērni, esam zvaigznēs rakstīti mēs, esam pilnīgi mēs, jo daļa no paša, no skaistākā paša, kas radījis mūs, kas mīlējis mūs. Un tā tam būs būt.

FOTO: /Rome/ Magnolium / 2010 /