Viss apvērsts, viss kā spogulī. Viņā ir viss, kas mums vajadzīgs. Gan labais gan sliktais. Vai mēs justu prieku, ja nezinātu, kas ir sāpes? Vai mēs apzinātos tumsu, ja nebūtu redzējuši gaismu? Vai gaidītu vasaru, ja nebūtu bijusi ziema? Vai justu slāpes, ja būtu padzērušies? Pretstati mūsos pašos, kas saistīti, jo ja tālāk ej, tad tas no kā aizej attālinās. Tas kļūst par tavu kontrastu. Tālāk no Dieva, tuvāk pie Dieva, tas rada kontrastus un veido pretrunas. Runai pretruna ir klusēšana. Klusums pret skaņu. Diena pret nakti. Ziemeļi pret dienvidiem. Rīti pret vakariem. Ziemeļpols pret dienvidpolu. labais pret ļauno. Vai varam tos atdalīt? Vai varam nebūt pretrunīgi? Vai varam būt vienpusīgi, viennozīmīgi un nekad nemainīgi? Ja izgaismotu kādu punktu, tad cits punkts paliktu tumsā, kad domātu par vienu, tad otrs tiktu klusēts, kad skatītos uz vienu, tad otrs paliktu neskatīts. Viss saistīts un neatdalāms. Mēs kā vienots, sarežģīts ornamentu elements, kas sastāv no miljons aspektiem, šķautnēm, rakursiem, kas kopumā veido lielos pretstatus, bet mēs paliekam tie paši.
Runā, ka debesīs neesot ēnas. Tad jau redzēsim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru