svētdiena, 2015. gada 13. septembris

vai mīlēt nespējīgos?

Vai tiešām draudze ir aizmirsusi savu uzdevumu? Vai draudzes uzdevums nav atbalstīt cilvēkus, kuri ir nonākuši nesaprašanā, problēmās, nogurumā no dzīves, strīdos ar apkārtējiem, vientulībā? Vai ticīgajiem nevajadzētu būt plašākām sirdīm, izmainītām no cietsirdības, no noliegšanas no meliem no nodevības no slepkavības..? Vai tiešām mēs vairs nevēlamies nevienu no cilvēkiem mīlēt, kas iziet ārpus mūsu paziņu, draugu un ģimenes loka? Vai tiešām??? Kas ir šie cilvēki, kurus ir grūti mīlēt? Ko nozīmē grūti mīlēt? Vai veltīt laiku nepazīstamajam ir grūti? Ja veltām laiku vairāk par 5 minūtēm, vai tas jau nozīmē, ka esam zaudējuši savu dārgo laiku? Vispār, kur tad mēs ikdienā lietderīgi izmantojam savu laiku? Kas ir jēdzīgs un derīgs, kam mums ir piešķirts laiks mūsu dzīvē?  Varbūt sarunas ar cilvēkiem vairs nenozīmē mīlestības izpausmi? Kā iegūt  jaunu sadraudzību, ja nesarunāsimies ar svešiniekiem? Vai veselajam ir vajadzīgs ārsts vai slimajam? Kas ir veselais? Kāpēc sakarīgajiem, normālajiem, stilīgajiem, labi situētajiem mēs gribam būt par ārstiem, par skolotājiem, par pamācītājiem, par atbalstu? Ko darīt cilvēkam, no kura visi ir novērsušies un nav gatavi pasniegt roku un savu atbalstu? Vai atbalsts nozīmē tikai finanšu banknotes? Tas, ar kuru mums ir viegli sazināties, mēs saprotamies no pusvārda, un kad spējam jau sarunāties mūsu izpratnes līmenī, kad varam paņemt kaut ko jaunu un interesantu arī priekš sevis?.. Vai tas jau nav egoisms, ka vēlamies sevi pacelt, nevis palīdzēt un dot otram. Dot atbalstu, dot sapratni, dot drošību. Mēs neko citu, kas būtu noderīgs ilgtermiņā, nemaz neesam spējīgi iedot. Es lūdzu dod man Dievs izpratni par visām šīm nesaprotamajām lietām, par spēju mīlēt, atver manī spēju mīlēt, lai es spētu to dot tiem, kam tā ir visvairāk nepieciešama. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru