Atrazdamies starp lietus lāsēm, kur meklējot patvērumu aiz vārdiem, sapņiem klintīs un cerībām laukā, ... ieraudzīju pilnmēnesi, upeņu ogas, stiprinājumu no horizonta pamales, drauga atbalstu un zvaigžņu skaņas. Izrādās, ka mākoņi ir tikai glezna. Tās krāsas ir dzīvas un pieskārien jūtīgas. Katra doma, katrs triepiens maina virzienu un noskaņu. Tas viss, aiz pelēkiem debesu mākoņa putekļiem jau sen manī skatījas un sauca ar krāsām. Dzīvot vai mirt nav īstais jautājums, īstais paslēpts- kā to izdarīt, kā piedot, kā ieraudzīt, kā nenomirt, kā skatīties pretī un neaizbēgt. Kā noturēt ieročus ar ko bruņots ir katrs? Kad pielietot, uzlādēt, šaut? Ir skaidrs kļuvis viens- ir pienācis apstāšanās brīdis un jauna perioda sākuma mirklis. Meklēju lietussargu, jo liecina lietus. Slapjš tas lietus šodien kaut kā.
FOTO : / Grapes leaves / Mom`s garden / 2015 /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru