otrdiena, 2015. gada 10. februāris

daudz tūkstoš kareivju kad dienā skrien

Kad vārds var radīt, vārds var graut, tas pacelt var un lejā gāzt. Tas izdzenāt var pilis, mūrus, tas dzīvību var dot un ņemt. Tas vienā mierā, neskatoties ne uz ko, var nogalināt visu, kas tev dārgs. Tas kausē zeltu melnā piķī un piķi taisa kristāldzidru. Tāpat tas vienā mierā, kas pacelt var, līdz mākoņmalai un tad bez brīža, tas krusas vētras saukts, var visu lejā zemē dzīt un sasniedzis jau mērķi būt tur, kur tevis dzīts tas izteikts bij. Tas aizstāvis, tas sargātājs, tas viss, kas tavā prātā dzimst arvien. Bīsties pats, jo tas ir dzīvs, kas ir kā personas tos redzu es, kas gatavs pildīt to, kas teikts. Šie gandrīz tumsas spēki ir, kas visu dzird un visu redz. Un trenēti tie pildīt var, bez tevis teiktā jā vai nē. Tas tavās dienas gaitās līdzās iet un stāv tev blakus uzmanības pozā. Kad vārda skaņa sasniedz viņa ausi, kad novibrē pēc vienas zilbju šķindas gaiss, tad tas kā lēnā filmā uzņemts, kas startu ņem un raujas skriet. Kā bulta izšauta uz mērķi, tas cenšas visu piepildīt. Pat izlaists viens, tā vietā nāk vēl viens, kas nepamanīts maina vietu. Kad esi pildīts vārdu gūzmas, tad tie kā armija, kā melnie, kas tad kā kojās, stundās vēlās, kad gaismai dedzot tie tad šaujas, tad pildīt tumsas kaktus skrien. Šie bruņoti ar pilnu maksti, tie misiju jel savu, tie pildīt zin, kad tie jau steigšus sapņu pilis, ar saviem spēkiem augšā ceļ. Kad ieraugu šo ainu sev, tad saprotu cik būtiski ir mūsu mēli valdīt steigt, jo tiem pat reizēm ir pat saikne no tumšām dzīlēm elles liesmas ārā vilkt. Bet ir tie otrie spēki arī, kas labās lietas augšā ceļ. Tiem spārni balti ir kā ērgļiem, kas klinšu spraugās ligzdas vij. Tie spēcīgi kā gaismas bulta, šos labos vārdus gaismā celt. To spārni spīdīgi no zelta, kam ievainojums zeltā mirdz. Tie Dieva sūtīti no augšas, vēl ātrāk visu pildīt steidz. To misija ir skaidrāk skaidra, jo milzums vara ir ar tiem. Tie sastapdamies tumsas spēkiem, tiem uzbrukumā droši iet. Tie sakauj pirmos, kas kā čūskas, par barību šiem ir arvien. Kad redzi vārdu cīņas šīs, tad bīsties tiem pa vidu skriet, jo reiz par reizi ir šiem elkiem ir jāļauj reizi brīviem tikt. Kad gaisma uzaust un jau rīts, tad miers ar tiem, tie pakšos klīst. Kad rīta rasu Kungs mums lej, tiem miera vātis lāpīt steidz. Un jāsaka, ka tas kā fakts, ka nevar tie bez Dieva, sev jel paši mieru nevar rast. Ak saki man jel Kungs, kamdēļ, Tu devi lielo spēku šo, kad katra vārda galā, kā bulta dzīva šaujas spēks, kam pašiem sevi stādināt nav ļauts.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru